Pavasarī, kad dārzā sāka parādīties pirmie zaļumi un portāli tapa pilni ar veselīgu zaļumu kokteiļu receptēm, izlasīju rakstu par kalē salātiem un to, cik šis zaļums īpaši labs. Veikalos piedāvājumā jamos neatradu. Sēklu stendu piedāvājums arī bija gaužām pieticīgs. Biju jau pamazām atmetusi domu par to audzēšanu pašu dārzā. Iečīkstējos vīra brālim, ka dikti šito gribētos un palūdzu, lai nopērk sēklas, ja nu gadās kaut kur tādas manīt. Man pa ceļam netrāpijās un es arī tā īpaši nemeklēju - ja biju bodē pie sēklu stenda, tad piedāvājumu izpētīju kārtīgi, bet bez rezultāta.
Es biju iečivinājusies pareizajās ausīs - drīz vien sēklu paciņa bija sagādāta un omes čaklie, zaļie pirkstiņi stādiņu jau dobē iestādījuši. Vasarā ne reizi vien gribējās nogaršot, bet te pusdienu plāni jau gatavi, te noskaņojums nav pareizais eksperimentiem ar kaut ko jaunu. Tā tie tur auga - savā nodabā un droši vien jau apvainojušies, ka neviens lāgā uzmanību nepievērš. Interesanti, ka tā kārtīgi kuplot tie sāka tikai uz rudens pusi. Īsta skaidrība, kādēļ man tie būtu jāved mājās, man nebija, bet tik ļoti gribējās mājās tos kruzuļus. Ievākusi informāciju no sēklu sagādnieka, ka viņš tos ēd kā salātu lapas ar citrona sulas/ eļļas mērcīti, vedu mājās ar domu, ka droši vien rīkošos tāpat.
Atbraukusi mājās, iebridu palasīties, ko interneta plašā pasaule piedāvā. Meklētājs izmeta šādus tādus vispārīgus rakstus un tālāk sekoja links uz Kristas blogu, kur atradu vienu no iespējām - pagatavot čipsus. Tā kā puiši bija pasūtījuši suši vakariņās, šī recepte bija ļoti piemērtota paralēlajam procesam. Kad gatavas bija vakariņas, gatavi bija arī zaļie kraukšķi. Garša interesanta, kraukšķīgums nepārspējams. Tagad zinu - līdz nebūšu atradusi citu pielietojumu šim kruzuļkāpostam, kā komentāros tas tika nodēvēts Kristas blogā, kraukšķēšu zaļi!
