svētdiena, 2015. gada 22. novembris

pacietības pārbaudījums

pacietības viņam nav. Vismaz mums tā šķiet. Toties tad, kad ir "iededzies" ar kādu domu, tad ies kā tanks līdz dabūs ko gribējis! 

Pēc tam, kad piektdienas vakarā ātrā tempā biju tikusi pie jaunas cepures un šalles, lielais bērns, sagribējis izmēģināt adāmmašīnu, paziņoja, ka arī viņam vajag jaunu cepuri un viņš to adīšot pats! Zinot, ko nozīmē pacietības trūkums pie adāmmašīnas, sadrūmu - pati nereizi vien esmu iesākto likusi malā, jo nevedas un nervi vairs netur. Centos pārliecināt ar dažādām metodēm - man var nebūt mājās atbilstoša materiāla, šodienai citi plāni utt, utjp. Bezcerīgi - vajag un viss! 

Pārkrāmējot kamolu krājumu man nebija pārliecības, ka kaut kas no esošā tiks izvēlēts par labu esam. Es kļūdījos. Melnās krāsas klasika uzvar vienmēr. Un nebiedēja pat tas, ka var nepietikt! Kamēr es cerēju, ka pasākums ir atlikts, tika paziņots - ja būs par maz, pieadīsim balto! Man vairs atlika tikai piekāpties.... 

- Āā, priekš kam tik daudz? Ar šoku sejā man tika pajautāts brīdī, kad tika izbīdīts adījumam nepieciešamais adatu daudzums. 
- Un tagad šitā visā garumā? Ar tādu pat pieskaņu skanēja jautājums, kad bija "jāuzmet acis" visām izbīdītajām adatām.

Sakodis zobus, nevienā mirklī neizrādot negatīvā pārsteiguma sajūtu, čalis ņēma un visu izdarīja. Ar kaifu izadija pirmās padsmit kārtas valnītim. Tagad priekšā nākamais, nopietnākais pārbaudījums. Mana adāmmašīna ir sena un ārkārtīgi vienkārša - ada tikai labisko adījumu. Ja vajag kādu kreilisko valdziņu, "jāieada" ar rokām. Sāku jau to darīt, kad man ieslēdzās egoisms - ja viņam tik ļoti vajadzēja un gribējās darīt pašam, tad kāda x pēc pie pirmajām grūtībām viss tiek nolikts malā? Pamodināju sevī dusošo "māti nelieti" un ar apslāpētām emocijām ieņēmu vietu blakus. Pacietība tika pārbaudīta mums abiem - viņam par to, ka nesanāca tik veikli kā gribētos, savukārt man gribējās pārņemt stafeti, jo tik lēni viss notikās. Bet kas gan labāk par darīšanu var pirkstus veiklībā uztrennēt? Pārējais jau notikās ļoti veikli - pusstunda un lielā adīšana bija galā. 

Kad biju pabeigusi darbu pie sašūšanas un noraukuma adīšanas ar rokām, nevarētu teikt, ka spiedzu sajūsmā par rezultātu. Kaut kā tik ļoti kodās acīs tas kontrasts. Toties bērna sajūsmas pilnā seja, uzvelkot cepuri galvā, liek pieņemt visu, ko mans "ierāmētais" prāts neņem pretī.

krāsu terapija

vienam to, otram šito.... Līdz sapratu, ka sāku pārvērsties par kurpnieku bez kurpēm. Džeki šajā rudenī bija saņēmuši jaunas manis darinātas cepures, bet tās, kas manā lietošanā, ir pieskaitāmas pie morāli nokalpojušās kategorijas. Par veikalu piedāvājumu nerunāšu - nemaz nemēģināju sevi dzīt depresijā, meklējot to, kas patīk man un manam maciņam. 

Pēdējo nedēļu laikā pāris reizes sanāca pārcilāt  adītāj-kāmja krājumus - dažādu dziju pārpalikumus. Tas krāsainais man bija palicies no laika, kad lielajam bērnam pirmajā skolas gadā adīju plānas vilnas džemperi. Pārpalikums diezgan iespaidīgs, jo dzija iepirkās ar domu, ka uzadīšu džemperi arī mazajam bērnam. Tagad viņš jau ir izaudzis līdz lielā brāļa džempera izmēram, kas nozīmēja, ka iedomāta pielietojuma šim atlikumam nebija. 

Piektdienas vakarā mūza sēdēja uz pleca un nedeva mieru. Versijas, ko darīt, bija vairākas. Iedomājos realizēt vienu sen prātā izauklētu šujamprojektu, bet kaut kā nevedās. Pēc vakariņām sapratu, ka šis nebūs īstais. Un prātā iekrita vairākkārt pēdējā laikā redzētais dzijas pārpalikums - man būs sava apaļšalle un cepure! No aizmirstības tika izcelta adāmmašīna un puikas vēl nebija beiguši savu filmu skatīties,  kad es jau varēju darba vietu vākt nost. Apmēram stunda no nākamās dienas rīta un pastaigā uz Jūrmalu jau varēju doties ar jauno cepuri un šalli!

  


piektdiena, 2015. gada 13. novembris

tā smukā kolēģes kleita

Tajās dienās, kad kolēģe bija uzvilkusi TO kleitu, tā vien gribējās viņai paprasīt, lai viņa pastāv pie manis ilgāk un es varu TO kleitu apbrīnot ilgāk. Tad arī ierastas bija sarunas par to, kā viņa pie tādas tikusi un cik sarežģīta vai viegla ir tās uzbūve. Nekautrējos pa reizītei arī kādu vīli izgriezt uz redzamo pusi un izpētīt kārtīgi.
Par to, kā manā galvā bilde no gabaliņiem salikās kopā, laikam vairs nav nozīmes rakstīt - tā jau ir ikviena mana šujamdarba tapšanas neatņemama sastāvdaļa - kaut kas iegādāts apzināti, pēc kaut kā roka bodē pastiepusies zemapziņas vadīta. Kad sapratu, ka žurnāls ar vajadzīgo piegrieztni ir izdots pirms kāda laika, jau paspēju saskumt. Par laimi man, citai šuvējai tieši man vajadzīgais bija iepircies viens lieks. Un, protams, kur nu bez klikšķa, kas, kā uz galvas krītošs ābols, saliek bildi kopā - tad, kad lūkojos uz pārpalikušo trikotāžu un sapratu, ka gabals ir par lielu, lai to izmestu, bet par mazu, lai sanāktu vēl viens džemperītis, auduma toņi pēkšņi izrādījās tik ļoti saskanīgi, kaut veikalā to neredzēju itin nemaz - nopirku, jo iepatikās katrs atsevišķi.

 

Pats šūšanas process izvērtās garš - te iesprūdu kādas tehniskas nianses risnājuma izskaitļošanā, te kopīgā morālā nogurumā, no kura izrauties mēģināju ar grāmatu lasīšanas palīdzību. Tad svarīgāki par mammas gribuļiem bija puiku mājas darbi un prāta atslēgšana sporta zālē, līdz pienāca diena, kad vairs nebija kur atkāpties - kaut ko pieklājīgu tajā neplānotajā dienā mugurā uzvilkt vajadzēja. 

Šad tad iedomājos, vai pienāks tāda diena, kad būšu no sākuma izdomājusi, ko gribu, un tikai pēc tam došos nepieciešamo sastāvdaļu medībās?