trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Kad uz adatām skatīties negribas....

.... bet nemiera gars iekšā sēd, tad Frīdas darbnīcā no dziļiem domu kambariem un radošā kāmja krājumiem tiek izvēlētas idejas un materiāli ar adatām nesaistītiem knibināmdarbiem! Šoreiz runa ir par dekupāžu. Jāatzīst, ka līdz izciliem dekupāžas tehnikas paraugdarbiem man ļoti, ļoti tāls ceļš ejams. Un vēl jātiek skaidrībā, vai maz būs pacietība to visu iegūt pašmācības ceļā!  Bet lai nu paliek plāni un domas brīžiem, kad stāstīt negribas itin neko....

Pavisam nesen mani atkal bija piemeklējis adatu apnikums, sauksim to šādi ;) Un piedevām bija piemetusies neapmierinātība ar esošo kārtību  iekš un ap savu laiku nokalpojušām kartona failu kārbām, savulaik iegādātām no IKEA. Turpat gadījās iepirkt finiera failu kārbu komplektu. Tā kā savā dzīvē vairāk kā bieži biju pārliecinājusies par to, ka nekas nav pastāvīgāks par pagaidām, zināju, ka nedrīkstu tās kārbas savā "plikajā"  paskatā palaist darbībā un tām ar steigu ir jāsarūpē nedaudz glaunāks izskats. Tika noorganizēts viens vakars ar lielisku filmu fonā un tika radīts pavisam vienkāršs salvešu dizains kārbām, kuras nu kalpos manās mājās!
 

 

Starp citu, šie nav vienīgie dekupāžas tehnikā apstrādātie priešmeti, kas kalpo adatu atkarībai! Tā kā manā mājā mīt viena ārkārtīgi amizanta, balti pūkaina būtne, kuru ļoti vilina manas diegu spoles, kamoli un fices, visādu izmēru adatas un nespēj nobiedēt šujmašīnas troksnis, es vienkārši nedrīkstu šos priekšmetus atstāt nepieskatītus, bet tie man ir jānoglabā drošās vietās.  Kopā līdz šim esmu radījusi 3 tādas. Zemāk esošās 2 kastītes tika radītas, lai pārceltos uz dzīvi citās mājās.
  
                                   
Šavukārt šī, klāta ar melnām salvešu mežģīnēm, jau vairākus gadus manās mājās pasargā adatas no blondās asistentes!
 






trešdiena, 2014. gada 8. oktobris

garšīgais vakars

Viss sākās ar nepieciešamību sarūpēt mazā dēla dārziņa tirdziņam kādu kārumu. Biju izdomājusi, ka cepšu cepumus, par kuriem rakstīju iepriekš, tomēr izvērtējot savu noguruma pakāpi, priekšroku devu variantam, ar kuru parasti nelielās - keksiņiem no gatava maisījuma. Šis process ar dēla palīdzību izrādijās tik viegls, ka nolēmu vēl parosīties virtuvē un pacensties kaut nedaudz samazināt trako pētersīļu daudzumu, kas brīvdienās atceļoja uz manām mājām.

 Un šajā mirklī nogurums jau bija pagaisis! Kā tur bija tajā teicienā? - Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt? Šī ir frāze par manu vakardienas noskaņojumu!
Doma par pētersīļu pesto man nelika mieru jau pagājušajā rudenī, jo šis garšaugs mūsu dārzā bija saaudzis ļoti labi. Tā kā šis garšaugs manam vīra kungam tīrā veidā lāgā neiet pie dūšas, izmantojot pirms kāda laika atrastu un reiz mājās jau pārbaudītu recepti, uzmeistaroju arī to.
Pirms kāda laika man ar vīru bija saruna par kopīgu darbošanos mājās. Abi secinājām, ka mums ir daudz omulīgāk tad, ja mājās esam abi. Vakardiena bija izdevusies tieši šī apstākļa dēļ. Kamēr es pinķerējos ar keksiņiem, viņš tīrīja ābolus ābolkūkai. Kad savus iesāktos darbus pabeidzu es, sākās viņa rosības laiks.
Rezultātā mēs visi tikām pie ārkārtīgi gardām brokastīm!
Jo kas gan ir ābolkūka bez vaniļas mērces!