citādas līgo brīvdienas

Līdz šim tuvākai un tālākai braukšanai esam izvēlējušies auto, jo šī ceļošanas veida priekšrocība ir bagāžas svars un daudzums, kas ir ierobežots vienīgi ar apjomu - tik cik ielien bagažniekā. Bet šoreiz mērķis - Tatri - bija tas, kas manī viesa neziņu! Ko ņemt? Cik daudz ņemt? Kā tur būs? Šādi jautājumi man pa brītiņam uznāca, bet, nespējot izdomāt atbildes, ātri vien par tiem aizmirsu un dienu pirms izbraukšanas man vēl nebija ne mazākās nojautas par to, ko man vajadzētu krāmēt somā un kas īsti mūs tur sagaida. Vienīgais, ko zināju - līdzi jāņem ēdamais un labs garastāvoklis.  Beigu beigās, abi ar Lielisko pēdējā vakarā sākām vākt kopā nepieciešamo, ar aprēķinu, ka projām no mājām būsim maksimums 5 dienas un laika prognoze Jāņu brīvdienām Slovākijā daudz neatšķīrās no prognozes Latvijai - arī tur solīja lietu.

ar padsmitnieces maksimālisma sajūtu

Savu prasmju pilnveidošanai, pirms dažiem gadiem biju metusies iekšā šūšanas teorētisko un praktisko zināšanu papildināšanā. Tagad sertifikāts par apgūtajām prasmēm kabatā, bet tam visam klāt arī nelāga pieskaņa - manī bija uzradušās bailes. Bailes uzsākt projektu, pirms neesmu līdz galam par visu pārliecināta, bailes sabojāt materiālu un domas par to, ka varētu nesanākt, ka nemācēšu pareizi izlabot, reizēm bija tik spēcīgas, ka tā arī līdz darbībai nenonācu. Iepirktie audumi turpināja krāties "šķūnītī" un bailes turpināja pār mani valdīt - pieķēros vien retam projektam un arī tad vienmēr cīnījos ar sevi. 

Šonedēļ mana baile pagaisa - biju izdomājusi modeli no auduma, kas šķūnītī bija iegūlis pirms pāris gadiem. Klāt fiksi tika sarūpēts mellais, jo atmiņā bija palicis, ka puķainais var nepietikt. Dienā, kad paņēmu šķēres rokā, sajutos tāpat kā pirms gadiem divdesmit, kad varēju diennakti pie šujmašīnas nosēdēt, lāgā nezinot, ka vajadzētu sadiegt, piemērīt un vispār sākumā arī kārtīgi mērus noņemt! 

Par pamatu izmantojot kursos pēc maniem mēriem uzzīmēto blūzes pamata piegrieztni, fiksi sazīmēju to, no kuras būtu jāiznāk iedomātajam, tikpat fiksi kā uzzīmējusi uz papīra, izgriezu no auduma un ar absolūtu brīvības sajūtu ķēros pie šūšanas. 

Kaifs pāris vakarus un blūzīte gatava!

  

 

Pirmā kleita....

Divas lietas, kas ik pa brīdim man atgādināja, cik ļoti tās man patīk - kleitas modelis no austrāļu studijas mājas lapas un audums, kas bez īpaša mērķa tika pamanīts interneta veikalā. Pirmais realizācijas brīdi gaidīja ilgi. Otrs - līdz beidzas atlaides :D Nu nevar tak skaistu audumu nopirkt uzreiz un ar atlaidi - vajag domāt līdz brīdim, kad jāmaksā vairāk! Tā kā jamie abi bija pamanījušies manā prātā satikties tad, kad sāku domāt, ka vajadzētu sapucēties uz dēla izlaidumu, tad arī krenķis par nav-ko-vilkt-mugurā pirms šī pasākuma izpalika. 

Brīnumainā kārtā, šoreiz ar laika plānošanu man viss bija kārtībā - līdz izlaidumam vēl pāris nedēļas bija palikušas, kad sāku rāpot pa grīdu - no sākuma griežot un līmējot papīru, bet pēc tam jau sperot zibeņus, kad vajadzēja audumu griezt! Tādu pārbaudījumu sev sagādāt protu tikai es - pirmajai kleitai izvēlēties visu no sarežģītā gala - slidenu audumu un kleitas modeli, kas jāpiegriež slīpajā diegā! Neieslīgšu detaļās, zinātāji sapratīs, nezinātājiem salīdzinājums - tāpat kā plāno, caurspīdīgo plastmasas maisiņu vējainā laikā salocīt it kā viņš no ruļļa veikalā tikko noplēsts! 

Izdarīju, jo mērķis tak ļoti iedvesmojošs!

Vīle pēc vīles, dažas n-reizes pāršūtas, jo arī te sava specifika, Lieliskā neaizvietojamā palīdzība spraužot adatiņas piemērīšanā un dzēlīgie komentāri arīdzan, mirkļi, kad viss tiek novākts teju uzreiz, jo valda "kāda-x-pēc-man-to-vajadzēja" emocijas, diegs, kas pinas un pinķerējas, līdz dienu pirms pasākuma varu kā laiska kaķe murrāt apmierinājumā - izdevās viss kā iecerēts un galvenais - paspēju vēl iepriekšējā dienā gulēt aiziet!

atstāj tik vienu mājās!!!

Ik pa brīdim man gadās neko-vairāk-negribu noskaņojums un mans Lieliskais zina labākās zāles šādiem gadījumiem - paņemt puikas un atstāt mājās mani vienu... 

Pēdējā reizē, kad šis noskaņojums man bija uznācis, palikusi viena ar savām domām un idejām, secināju, ka neko no ieplānotā negribu sākt, bet aizvien skaļāk prātā sāka uzvesties doma par mēbeļu pārbīdīšanu. Tie, kas pie manis reiz bijuši, noteikti iedomāsies - diez ko vēl šajā šaurībā ir iespējams pārbīdīt! Un taisnība vien ir - tik vien kā samainīt vietām vienīgās pārbīdāmās mēbeles - dīvānu un gultu uz vienu pusi, un šujamgaldu uz otru. Pulksteņa rādītāji jau tuvojās pusnaktij, bet tas nebija traucēklis, jo tik ļoti man gibējās to izdarīt! Kad darbiņš bija paveikts, nosūtīju Lieliskajam bildi ar rezultātu uz ko pretī saņēmu tik vien kā - atstāj tik vienu mājās!!!

Bet tieši tik bija nepieciešams, lai es uzsāktu realizēt kādu citu, jau labu laiku atpakaļ izdomātu projektu ar nosaukumu naktsskapītis. Līdz šim šīs mēbeles funkcija bija uzticēta pie gultas stāvošajam segu grozam un dīvāna malai, kas jaunajā iekārtojumā vairs nekādīgi nederēja. Bija nepieciešamas tikai nākamās brīvdienas un mājās saņēmu mana Lieliskā uztaisītu plauktu skapīti. Tā kā pieredze ar "pagaidām" man ir pietiekami liela, lai pateiktu, ka nekas nav patstāvīgāks par pagaidām, sapratu, ka bez krāsas kārtas piešķiršanas skapītis savu vietu ieņemt nedrīkst. Lai pasākums neievilktos uz vēl nezin cik ilgu laiku, nolēmu, ka individualitāte tiks piešķirta ar mājās pieejamajiem līdzekļiem - atradās gan krāsas bundža, gan plaisu lakas paliekas un laka visa nostiprināšanai. Šī nedēļa kopumā izrādijās diezgan uzmanību un pacietību prasoša, tādēļ nodarbe, kas vakarā atslēdz smadzenes bija tieši laikā - vienu vakaru krāsoju, nākamajā zīmēju un trešās dienas rītā pirms došanās uz darbu paspēju vēl nolakot! Tās pašas dienas vakarā mēbele ieņēma savu vietu! 

Ieskatam pārvērtībās, piedāvāju bildes no sērijas pirms un pēc: 

 

Krāsojums, manuprāt, ne ar ko īpašu neizceļas - balts ar plaisu tehnikā apstrādātu virsmu, par ko atkal saņēmu vienu kolosālu komentāru - vēl diena nav tai mēbelei, kad jau veca palikusi! :D Vai nav mīļi? Man būtu pieticis ar to pašu, bet mana Lieliskajam vienārša, klasiski balta mēbele atgādinot slimnīcu, tādēļ nācās no aizmirstības vilkt ārā "mākslinieces" talantu - savilku melnu līniju kompozīcijas. 

 

Stāsts droši vien ir ne tik daudz par priekšmetu, kuru kopā esam radījuši, bet par to, ka "pilnai laimei" ir nepieciešams viens vakars vienatnē, lai izrautu sevi no drūmās neko-vairāk-negribu sajūtas!