kas lēni nāk, tas labi nāk - tāds bija tas teiciens?

Kad manā ikdienas mājupceļa maršrutā viesošanās burdas salonā nozīmēja izkāpt pieturu ātrāk un paspēt tur vēl pirms slēgšanas, man acīs iekrita silta pavasara - aukstas vasaras mētelis. Piegrieztni izdevās nopirkt ar trešo piegājienu, jo piekrišana tam modelim tajā brīdī bija liela. Toties materiālu, no kāda to vēlos, gan iegādājos ar pirmo piegājienu un vēl pirms biju nomedījusi piegrieztni :D Tas nekas, ka oriģināls ir paredzēts no auduma, kuram nav nepieciešams apstrādāt malas. Mana izvēle krita uz plānu vilnas mēteļa audumu vai varam to arī saukt par biezu kostīma audumu.

 

Kad sāku šūt, pavasaris bija sācies, un līdz vasarai tika tik straujā tempā, ka varēju sevi mierināt, ka uzvilkšu arī aukstās vasaras dienās vai vakaros. Bet kas tev deva - mans pedantiskums piesmēja manus plānus un, netikusi galā ar kādu detaļu, novietoju savu sapni pusdarīto lietu kaudzītē. Līdz nākamai reizei, kad uznāks iedvesma! 

Ir! - sakrita visi apstākļi un atkal no aizmirstības izvilku viņu, lai pabeigtu iepriekšējo klupšanas akmeni un aizķertos aiz nākamā.... 

Šādā gliemeža tempā bija pagājusi vasara, rudens, ziema un jau nākamajam pavasarim vasara mina uz astes.... palikusi bija vien viena vīle - apšūt visas malas. Vai es jau reiz nerakstīju, ka mans šūšanas grafiks ir ļoti atkarīgs no noskaņojuma? Un tā pēdējā vīle tapa sašūta tikai rudens sākumā, kad laikapstākļi vairs nebija tādi, lai to uzvilktu ārā ejot, toties laikapstākļi birojā tajā brīdī bija īpaši atbilstoši šāda plāna mētelīša valkāšanai! Gandrīz divi gadi ir pagājuši kopš pirmās domas par šādu izstrādājumu un tagad tas laimīgs ir ieņēmis vietu skapī, lai pacietīgi sagaidītu pavasari!  

sajūtu pievienotā vērtība

Kad cilvēki man prasa, kādēļ nešuju vairumā nun nepiedalos kādā tirdziņā, tad man ir viena atbilde - man šujot patīk domāt par saņēmēju. Es ticu, ka labās domas, kas ieliktas darbiņa tapšanā, turpina savu darbu arī tad, kad darbs jau kā gatavs priekšmets kalpo saņēmējam.
Šoreiz stāsts atkal ir par lūgumu no cilvēka, kuram grūti atteikt. Pēc garākas sarunas vienojāmies, ka uzšūšu sedziņu, dāvanu ar kuru doties raudzībās. Virsū obligāti bija jābūt miega pelei.
Process pats par sevi kā vienmēr bija amizants - iedomājusies biju vienu, daudz vieglāku variantu, taču sākot darboties, sapratu, ka nevēlos taisīt kopiju kaut kam, kas man reiz ir tapis. Tādēļ es savā ierastajā manierē atkal sev sarežģiju dzīvi :D Vienkrāsainas otrās puses vietā izvēlējos šūt vienkāršāko no vienkāršākajiem tekstilmozaīkas variantiem.

                

Es nepazīstu dāvanas saņēmēju, bet doma par to, ka manis šūta sega tiks kādam mazam brīnumam, cēla mani spārnos un dāvana bija gatava teju vienas dienas laikā! Un ticu, ka segas miega pele sargā mazo brīnumu!