pirmdiena, 2016. gada 21. novembris

aplauzt spārnus

Es lidoju un biju apņēmības pilna. Plosījos, līdz bija gatavs. Rezultāts acis priecēja un es biju tik ļoti pārliecināta, ka viss būs izdevies, bet....  nācās atzīt, ka nenomērīju septiņas reizes, pirms nogriezu. 
Šoreiz stāsts ir par džinsa biksēm, kuras viena veiksmīga projekta iedvesmota (ak, laimīgais mazais dēls!), nolēmu uzšūt arī vecākajam. Miljons reižu pārjautājot, vai tiešām valkās manis šūtas bikses, un vienmēr saņemot pārliecinošu piekrišanu, ķēros procesam klāt. Atradās lieliska piegrieztne - Burda 7138, laiks un iedvesma. Nomērīju puiku un pārmērīju piegrieztni. Kabatu izmērs tika pielāgots telefona un maka izmēriem. Viss bija ideāli un procesa laikā sajūsmā bijām abi. Sašuvu, liku uzvilkt un sapratu, ka esmu palaidusi garām vienu mēru - nepārbaudīju, vai derēs "ikros". 10 tautas deju kolektīva nodarbībās pavadītie gadi ir devuši savu artavu....
Vēl mēģināju situāciju glābt, gatavās bikses mazgājot. Mīkstākas un vieglāk uzvelkamas palika, bet ar to bija par maz. Skinny bikšu cienītājs bija spiests atzīt, ka ir pārāk skinny...







Nolikt atvilktnē un gaidīt kamēr mazais izaugs? Iespējams tā arī notiks, ja neatradīsies ~170 cm garš jaunietis, kuram nepieciešamas džinsa bikses ar iestrādātu siltu, bet plānu, oderi. (Jostas apkārtmērs 80 cm, staras garums sānu vīlē - 94 cm, staras platums "ikros" 32-33 cm). 
Ieinteresēja piedāvājums? Sazinies ar mani - laura.rutkovska@gmail.com! 

svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

nodeva skatuvei

Kādu brīdi manā galvā bija maisījušās divas domas. Pirmā no šīm bija par to, ka tautiskos kreklus dejošanas koncertiem saviem dēliem es varētu šūt pati. Tikai līdz šim rudenim nebija vajadzības par to domāt - iegādātie vēl bija atbilstoša izmēra. Otra doma mani sāka urdīt vasarā - gribu mācīties! Varbūt papildināt zināšanas darba vajadzībām, varbūt kaut ko savam priekam.... Septembris sākās un es paliku domājot. Un biju jau arī aizmirsusi, ka vasaras vidū pieteicos Sanros studijā uz tautiskā krekla šūšanas apguvi. Teju vienlaicīgi tapa zināms, ka novembra sākumā gaidāms liels koncerts un par manu pieteikumu atgādināja šūšanas studija, vaicājot, vai neesmu pārdomājusi un kad es varētu nākt mācīties.
Tikpat strauji kā tuvojās diena, kad vajadzēs tērpties skatuves tērpā, šķiet augumā izstiepās mans vecākais dēls. Atlocot vaļā vasaras atpūtā noglabāto blūzi, nemaz neliku viņam to vilkt mugurā - bija vairāk kā skaidrs, ka būs par mazu. Bruņojusies ar visu nepieciešamo, vienīgajā brīvajā darbadienas vakarā devos mācīties. Otrās nodarbības beigās biju tikusi līdz vietai, kuras dēļ līdz šim nemaz nebiju mēģinājusi pati šūt tautisko kreklu. Kvadrātu iešūšana blūzes padušu daļā man šķita kā kosmoss.. Bet divās pasākumam atvēlētajās nodarbībās biju tikusi tieši tik tālu, lai to sāktu, bet ne speciālista uzraudzībā pabeigtu... Mobilajā piezīmju grāmatiņā noglabājusi rakstisku instrukciju, izsīkušu drosmi un muļķīgu cerību sejā, atvadījos no pasniedzējas. Pasākums uzkārās uz pakaramā uz pāris nedēļām. Bet viens gan bija izdarīts - bailes no nezināmā bija zudušas. Vajadzēja vien atrast laiku, lai neviena netraucēta varētu ar kļūdu metodi iesākto pabeigt. Kad ķēros vērsim pie ragiem, process bija daudz raitāks un kļūdas nepatrāpījās nemaz!
Vēl nedēļa līdz koncertam atlikusi, bet es lepni paceltu galvu varu lauzt ieilgušu klusuma brīdi te, atrādot to, kas man sanācis!




pirmdiena, 2016. gada 8. augusts

kaudzīte aizmirstībai nolemtu kreklu

Es nevaru teikt, ka esmu līdz neprātībai pārņemta ar recycled ideju. Šādas tādas idejas man ir un tās vairāk ir saistītas ar manu iekšējo skopuli (nevis pasaules glābšanas ideju), kurš nespēj izmest lietu, kas vēl varētu dzīvot citā veidolā. Jau rakstīju par Lieliskā krekliem, kurus nespēju izmest un to, kā tie ir pārtapuši par spilvendrānām, un šoreiz atkal ir stāsts par krekliem - kaudzīti trikotāžas polo kreklu, kas bija iegūluši laukos novalkājamo drēbju kaudzē. Abas ar omi, sapratušas, ka ar šādiem pilsētas prasībām neatbilstošu drēbju laukos nogādāšanas tempiem ātri vien slīksim drēbju kalnos, pagājušajā rudenī ķērāmies pie krājumu pārskatīšanas. Šķirojām bez žēlastības - neizmazgājamos, izdilušos un formu zaudējušos kreklus bez domāšanas metām ārā. Tos, kas bija glābti no izmešanas, sadalījām atstāšanas / valkāšanas un pārstrādāšanas kaudzītēs. Pēdējā no tām ceļoja uz Rīgu, kur ziemas laikā ome tos atbrīvoja no vīlēm un citām detaļām, kuras var traucēt segas radīšanai. Jā, bijām izdomājušas, ka no šiem krekliem jāšuj sega - gultas pārklājs. Idejas interneta dzīlēs bijām pārpārēm saskatījušās abas. 

Tālākais jau tika nodots manās rokās. Beidzot atcerējusies, ka līdzi uz laukiem jāpaņem instrumenti un saēdusies drosmi brokastīs, kādā vēla pavasara brīvdienā visus kreklus sagriezu divu veidu strēmelēs - 15 un 5 cm platās. Platās segai, šaurās - segas malas apstrādei. Satinu rullīšos un noliku līdz nākamajam etapam.

trešdiena, 2016. gada 27. jūlijs

vasaras garša

Kādam tā ir zemeņu, citam aveņu un vēl citam melleņu garša. Katram sava un tik ļoti īpaša! Man tā ir biešu lapiņu zupa. To dienu, kad varēšu vārīt šo zupu, gaidu kā bērns Ziemassvētkus! Un parasti vairāk par vienu reizi nesanāk, bet šis gads laikam ir izņēmums - izdevās vasaras garšu izbaudīt vairāk kā vienu reizi!
Pats ēdiena nosaukums visu pasaka priekšā - gatavošana notiek, kad biešu vagai ir pienācis retināšanas brīdis. Zupai nepieciešams tik vien kā krietna sauja mazo bietīšu, sauja burkāni (ja lieli, tad pietiek ar dažiem),  kartupeļi un vārīta ola garšas pilnībai. 
Es daru tā - notīru kartupeļus un burkānus, lielākās bietes atdalu no lapām un arī noskrāpēju nost dārza garšu. Ripiņās sagrieztus burkānus un bietes vienā ēdamkarotē eļļas apcepu, tad pieleju ūdeni, pievienoju sāli un parastās zupas garšvielas: lauru lapu un piparus smaržīgos un parastos.  Tā kā trauku mazgāšana nav mana mīļākā nodarbe, apcepšanu veicu katliņā. 

Kad ūdens kādu brīdi jau vārījies, pievienoju zupas izmērā sagrieztus kartupeļus. Tad, kad kartupeļiem līdz gatavībai nepieciešamas vēl pāris minūtes, pievieno smalki sagrieztas biešu lapas. Dažas minūtes vēl pavāra, ņem nost no uguns un atstāj ievilkties. Ievilkšanās perioda ilgums ir atkarīgs no tā, cik veikli izdodas vārītas olas nolobīt un sasmalcināt.

Ja ļoti uznāks kāre, tad noteikti vēl kādu reizi šovasar vārīšu zupu ar vasaras garšu. Tomēr tagad ir sajūta, ka gaidīšu šai vasarai ir gana. Gaidīšu nākamo vasaru!

otrdiena, 2016. gada 19. jūlijs

kafija ar pienu

  
Pirms kāda laika nosolījos sev, ka nepirkšu nevienu jaunu auduma gabalu, pirms nebūšu esošos krājumus sašuvusi. Ha! Kaut nu tas būtu tik vienkārši! Bet ne par to ir šis stāsts!


Savu zvaigžņu stundu šoreiz bija sagaidījis pirms pāris gadiem iegādāts miesas krāsas mākslīgā zīda audums ar smuku faktūru. Modelis, lai arī laika gaitā detaļas bija mainījis, bija jau izdomāts. Atkal biju izdomājusi, ka neapgrūtināšu sevi ar piegrieztnes meklēšanu, bet zīmēšu to pati no kursos iegūtās blūzes pamatpiegrieztnes. Cik viegli tiku līdz izgrieztām detaļām, tik grūti man gāja ar šūšanu! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vienkāršā ābeces patiesība - obligāti sadiegt un pielaikot - būtu aiztaupījusi man čupiņu nervu un arī gatava būtu bijusi krietni ātrāk. Ievērot šo vienkāršo noteikumu apņemos katru reizi, kad šūšanas process ir bijis ar piedzīvojumiem, bet nākamajā reizē atkal jūra ir līdz ceļiem. Šis laikam jānoraksta uz rakstura īpatnībām :D

Jau sen gribēju brīvu, garu kleitu ar kuplu apakšu. Pirms vēl biju ķērusies pie šūšanas, mani darīja bažīgu auduma plānums un grūtības, kādas rasties, veidojot daudz mazas ieloces. Te nu mani atkal glāba pinterest krātuvē pamanītais padoms, ieloču veidošanai talkā ņemt dakšu. Ir gadījies riņķa līnijas zīmēt, izmantojot katla vāku, stūrus apaļot, palīgā ņemot monētu, bet to, ka reiz šūšu ar dakšas palīdzību, līdz tai dienai iedomāties nevarēju! Šis vienkāršais padoms to, kas varēja pārvērsties murgā, padarīja apbrīnojami vienkāršu - nebija pagājusi ne puse stundas, kad visa svārku daļa bija gatava savienošanai ar augšu!

Laika plānojums man vienmēr ir klibojis, tā pat arī tas, ka mana pašsajūta un noskaņojums ir vērā ņemams apstāklis, kura dēļ bieži vien tālāk nešuju. Līdz ar to kleitas pirmizrāde no piektdienas pārcēlās uz sestdienu. Un varbūt labi, ka tā - Kuldīgas dzīru noskaņa un pašas pilsētas burvība ļāva vairāk noskaņoties fotografēšanas procesam.



Vīra pirmais komentārs par auduma izvēli nebija glaimojošs - viņam pietrūkstot raksta un košuma. Spītējos pretī, ka man tak ir daudz košu rotu, kuras izmantot. Tiesa, pirmizrādes dienā šo apgalvojumu piemirsu un sākumā biju izvēlējusies melnu kakla rotu ar melniem auskariem. Viņš to piefiksēja, kad bijām jau kādu gabaliņu nobraukuši un nepaslinkoja braukt atpakaļ, lai es pildītu savu solījumu. Dienas beigās viņš pusčukstus atzinās, ka esot bijis lepns, vērojot pretī nācēju sejas!