pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

gaumes jautājums

No meiteņu mammām jau kopš lielā dēla maza vecuma biju dzirdējusi stāstus par mazo cilvēku  rakstura un gaumes izpausmēm. Nav runa par labu vai sliktu gaumi vai raksturu, bet gan par principu vilkt to, ko esi izdomājis. Arī pavisam mazā vecumā. Jāatzīst, biju saudzēta un manu māju šī padarīšana skāra tikai tad, kad sākās skolas gaitas. Abi ar vīru šad tad viens otram iebakstām dunku sānos kā atgādinājumu, ka labāk, lai pucējas, nevis staigā nošņurcis un netīriem matiem. Līdz ar šādas uzvedības ienākšanu ikdienā, bija pienākušas arī beigas laikam, kad bodē apģērbu puikām varēju iepirkt pēc savas gaumes. Līdz iemācijos pirkumu saskaņot ar valkātāju, bieži nācās dzirdēt: "Es šito nevilkšu!!!!"
Par manis šūtām lietām nerunāsim. Vienīgais, ko atminos viņu valkājam, ir dejošanas blūze. Arī pidžamu padarīšana kopš kāda laika ir kļuvusi neaktuāla. Šajās divās dienās viņš mani pārsteidza vairākkārt! 
Kad uzšuvu sev mājas tērpu no batikotas trikotāžas, tika izteikta vēlme, ka vajagot tāda auduma (batikotu) džemperi. Vienmēr ieejot audumu bodē zināju, ka jāizmet loks gar trikotāžas kastēm, ja nu ir ilgi gribētais! Šoreiz bija. Pusaudža puktīguma periodā esošais čalis pēkšņi kļuva smaidīgs un ļòooooti izdarīgs - bez kurnēšanas ienāca veikalā akceptēt pirkumu, labā garstāvoklī pieķērās klāt piegrieztnes salīmēšanai (to biju nopirkusi internetā kā A4 lapu pdf failu) un ar īpašu veiklību uztaustīja mirkli, kad man īsti negribējās darīt neko citu, lai nemanāmi uzstājīgi piesēdinātu mani pie šujmašīnām. Pēc 3 stundām varēju apģērbt savu pusaudzi. 

Prieks sejā un hudijs mugurā. Ko vēl vairāk var mamma vēlēties?

 

 
P.S. Smaidīgu seju bildēs neprasiet. Tas jau būs par daudz!!!

svētdiena, 2017. gada 11. jūnijs

Par kleitu, (krust)meitu un studenta sindromu

Šoreiz man šķita - es taču varu savādāk! Es varu sākt darbu ar krietnu laika rezervi, ierēķināt laiku mierīgai kļūdu labošanai dienas gaismā, nevis nakts mellumā ar apziņu, ka rīt tam virs nebūs laika un gribēšanas; izbaudīt katru vīli līdz pēdējam milimetram un paņemt atelpu, ja zvaigžņu stāvoklis un mūza uz pleca iesaka paņemt pāris brīvas dienas... Smiešos īsi - HA!

Kurā brīdī tas notika, vairs neatceros, vien zinu, ka laiks līdz mīļās krustmeitas vidusskolas izlaidumam tajā brīdī likās ļoti ilgs. Varētu būt rudens semestra vidus, kad piekritu šai avantūrai - uzšūt  izlaiduma kleitu. Kādu mēnesi vēlāk satikāmies uz mēru noņemšanu un manu žurnālu krājumu pāršķirstīšanu. Tajā brīdī man tapa skaidrs, ka savam sirdsmieram taisīšu maketu no vienkārša, neko neizsakoša auduma, jo standarta izmēru / piegrieztņu piedāvājums noteikti nav paredzēts viņai. Tikai tad, kad būs viss kārtībā ar šo, ķeršos pie īstā auduma griešanas. Sekoja tāds garāks laika sprīdis, kad cīnījos ar sevi un motivāciju un uz krustbērna īsziņām centos sacerēt mierinošas atbildes....  

Kaut kur starp Lieldienām un maija brīvdienām tika izgrieztas maketa detaļas. Sadiedzu, satikāmies, piemērīju. Sapratu, ka augšdaļa nekam neder. Gandrīz jau noķēru krenķi, bet pēc mulsuma brīža sapratu, ka vienīgā iespēja tikt pie vajadzīgā rezultāta ir ļauties lidojumam - griezu, locīju, spraudu  un atkal griezu, līdz bijām ieguvušas kaut ko, kas līdzinās mūsu abu izsapņotajam... Safočējām iegūto un nolikām aptuvenu laiku, kad  varētu doties pakaļ audumam. 

Bet man kaut kas nedeva mieru... līdz galam nepatika rezultāts un galvā griezās miljons domas, kā pārstrādāt to, kas nepatika... Pieredzes tak man nekādas ar tik svarīgām kleitām! Un izvēlētais audums arī izrādījās tik ļoti tāls no manas vēlmes viegli tikt ar visu galā :(   Atceros, kā knibinājos ar īstā auduma piegriešanu un fonā vāvuļoja Eirovīzijas dziesmu konkursa atkārtojums. Viens no tur redzētajiem tērpiem pielika punktu manām šaubām. Piegriezumu īpaši mainīt nevajadzēs, bet piekoriģēt gan! Pirmā laikošana, otrā laikošana un jau jūnijs klāt. Šausmas pamazām pārņēma prātu - tikai 10 dienas atlikušas, bet man nekas vēl nav gatavs!! 

Viena nedēļas nogale bez pātraukumiem un 3 darbadienu vakari. Egoisms pārākajā pakāpē un klapes uz acīm par bērniem pie gadžetiem. Neko citu jau tobrīd piedāvāt nevarēju, bija jāpaspēj! Paspēju. 

Par meitu un kleitu uzrakstīju. Tagad par studenta sindromu -  svarīgā atlikšanu uz pēdējo brīdi! Tik ļoti gribas tikt vaļā no šīs mana rakstura trūkuma parādības!!! Tagad cenšos atsaukt atmiņā kaut vienu reizi, kad ir bijis savādāk. Neizdevās. Tik ļoti gribētos, bet kā lai to panāk? Un vai vispār vajag tikt vaļā no mūzas, kurai patīk saspringti termiņi? Domājot par to, šķiet, ja viņa būtu mana meita, tad tikai izlaiduma dienā uzzinātu, vai vispār būs kleita, ko vilkt mugurā!

 


Manas atziņas pēc darba? 
- ik minūte, ko ieguldīju šajā darbā, ir katra viņas smaida vērta! Jau sākot ar brīdi, kad bijām pabeigušas maketu un līdz gatavībai vēl bija ui, cik tālu! 
- viņas ticība man bija apbrīnojama - pati jau sen būtu aizskrējusi uz bodi pēc kleitas! Katrai šuvējai novēlu tādus klientus! 
- jebkurš dzīvelīgs un plūstošs audums ir ļoti viegli "savācams", ja oderei izvēlas batistu! Pirms šīs kleitas par to vien nojautu, tagad zinu par visiem 150 %, ka vasaras kleitām oderei jābūt tikai no plānas kokvilnas...
- nekas nav nepaveicams, ja skaidri zini, ko gribi panākt! Un ja arī detaļas nav zināmas, laiks un process visu saliek vajadzīgajās vietās!

Ehh, ja man būtu meita..... 

pirmdiena, 2016. gada 21. novembris

aplauzt spārnus

Es lidoju un biju apņēmības pilna. Plosījos, līdz bija gatavs. Rezultāts acis priecēja un es biju tik ļoti pārliecināta, ka viss būs izdevies, bet....  nācās atzīt, ka nenomērīju septiņas reizes, pirms nogriezu. 
Šoreiz stāsts ir par džinsa biksēm, kuras viena veiksmīga projekta iedvesmota (ak, laimīgais mazais dēls!), nolēmu uzšūt arī vecākajam. Miljons reižu pārjautājot, vai tiešām valkās manis šūtas bikses, un vienmēr saņemot pārliecinošu piekrišanu, ķēros procesam klāt. Atradās lieliska piegrieztne - Burda 7138, laiks un iedvesma. Nomērīju puiku un pārmērīju piegrieztni. Kabatu izmērs tika pielāgots telefona un maka izmēriem. Viss bija ideāli un procesa laikā sajūsmā bijām abi. Sašuvu, liku uzvilkt un sapratu, ka esmu palaidusi garām vienu mēru - nepārbaudīju, vai derēs "ikros". 10 tautas deju kolektīva nodarbībās pavadītie gadi ir devuši savu artavu....
Vēl mēģināju situāciju glābt, gatavās bikses mazgājot. Mīkstākas un vieglāk uzvelkamas palika, bet ar to bija par maz. Skinny bikšu cienītājs bija spiests atzīt, ka ir pārāk skinny...







Nolikt atvilktnē un gaidīt kamēr mazais izaugs? Tā būtu noticis, ja netiktu atrasts cits laimīgais pusaudzis ;)

svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

nodeva skatuvei

Kādu brīdi manā galvā bija maisījušās divas domas. Pirmā no šīm bija par to, ka tautiskos kreklus dejošanas koncertiem saviem dēliem es varētu šūt pati. Tikai līdz šim rudenim nebija vajadzības par to domāt - iegādātie vēl bija atbilstoša izmēra. Otra doma mani sāka urdīt vasarā - gribu mācīties! Varbūt papildināt zināšanas darba vajadzībām, varbūt kaut ko savam priekam.... Septembris sākās un es paliku domājot. Un biju jau arī aizmirsusi, ka vasaras vidū pieteicos Sanros studijā uz tautiskā krekla šūšanas apguvi. Teju vienlaicīgi tapa zināms, ka novembra sākumā gaidāms liels koncerts un par manu pieteikumu atgādināja šūšanas studija, vaicājot, vai neesmu pārdomājusi un kad es varētu nākt mācīties.
Tikpat strauji kā tuvojās diena, kad vajadzēs tērpties skatuves tērpā, šķiet augumā izstiepās mans vecākais dēls. Atlocot vaļā vasaras atpūtā noglabāto blūzi, nemaz neliku viņam to vilkt mugurā - bija vairāk kā skaidrs, ka būs par mazu. Bruņojusies ar visu nepieciešamo, vienīgajā brīvajā darbadienas vakarā devos mācīties. Otrās nodarbības beigās biju tikusi līdz vietai, kuras dēļ līdz šim nemaz nebiju mēģinājusi pati šūt tautisko kreklu. Kvadrātu iešūšana blūzes padušu daļā man šķita kā kosmoss.. Bet divās pasākumam atvēlētajās nodarbībās biju tikusi tieši tik tālu, lai to sāktu, bet ne speciālista uzraudzībā pabeigtu... Mobilajā piezīmju grāmatiņā noglabājusi rakstisku instrukciju, izsīkušu drosmi un muļķīgu cerību sejā, atvadījos no pasniedzējas. Pasākums uzkārās uz pakaramā uz pāris nedēļām. Bet viens gan bija izdarīts - bailes no nezināmā bija zudušas. Vajadzēja vien atrast laiku, lai neviena netraucēta varētu ar kļūdu metodi iesākto pabeigt. Kad ķēros vērsim pie ragiem, process bija daudz raitāks un kļūdas nepatrāpījās nemaz!
Vēl nedēļa līdz koncertam atlikusi, bet es lepni paceltu galvu varu lauzt ieilgušu klusuma brīdi te, atrādot to, kas man sanācis!




pirmdiena, 2016. gada 8. augusts

kaudzīte aizmirstībai nolemtu kreklu

Es nevaru teikt, ka esmu līdz neprātībai pārņemta ar recycled ideju. Šādas tādas idejas man ir un tās vairāk ir saistītas ar manu iekšējo skopuli (nevis pasaules glābšanas ideju), kurš nespēj izmest lietu, kas vēl varētu dzīvot citā veidolā. Jau rakstīju par Lieliskā krekliem, kurus nespēju izmest un to, kā tie ir pārtapuši par spilvendrānām, un šoreiz atkal ir stāsts par krekliem - kaudzīti trikotāžas polo kreklu, kas bija iegūluši laukos novalkājamo drēbju kaudzē. Abas ar omi, sapratušas, ka ar šādiem pilsētas prasībām neatbilstošu drēbju laukos nogādāšanas tempiem ātri vien slīksim drēbju kalnos, pagājušajā rudenī ķērāmies pie krājumu pārskatīšanas. Šķirojām bez žēlastības - neizmazgājamos, izdilušos un formu zaudējušos kreklus bez domāšanas metām ārā. Tos, kas bija glābti no izmešanas, sadalījām atstāšanas / valkāšanas un pārstrādāšanas kaudzītēs. Pēdējā no tām ceļoja uz Rīgu, kur ziemas laikā ome tos atbrīvoja no vīlēm un citām detaļām, kuras var traucēt segas radīšanai. Jā, bijām izdomājušas, ka no šiem krekliem jāšuj sega - gultas pārklājs. Idejas interneta dzīlēs bijām pārpārēm saskatījušās abas. 

Tālākais jau tika nodots manās rokās. Beidzot atcerējusies, ka līdzi uz laukiem jāpaņem instrumenti un saēdusies drosmi brokastīs, kādā vēla pavasara brīvdienā visus kreklus sagriezu divu veidu strēmelēs - 15 un 5 cm platās. Platās segai, šaurās - segas malas apstrādei. Satinu rullīšos un noliku līdz nākamajam etapam.