ceturtdiena, 2018. gada 26. aprīlis

šķūnītis

Sajūsma par šīm pārmaiņām jau sen ir pārtapusi par apmierināta lietotāja ikdienišķa prieka sajūtu. Ir tik ērti un labi, ka nemaz negribas atcerēties par to, kā bija pirms tam. Bija tā - dzīvojam parastā padomijas sērijveida divistabu dzīvoklī. Kad pirkām, bija skaidrs, ka viena istaba tiks nodota puiku valstībai. Otrā būs jāsatilpina viss pārējais - viesistaba, darbistaba un guļamistaba. Es, kā mēbeļu pārbīdīšanas entuziasts (precīzāk laikam būtu teikt - frīks), šo procesu mēdzu izveikt teju ik pusgadu, meklējot labāko vietu izvelkamajam dīvānam un TV kumodei, kas laika gaitā bija transformējies par gultu, diviem galdiem, sofu un atvērtu plauktu pāri. Tad, kad bijām iegādājušies sofu un lielais dēls savācis sev mūsu dīvānu, man uzradās jauna vajadzība - bija jāizdomā, kur likt visus savus audumu krājumus, kas veiksmīgi līdz šim bija atraduši vietu dīvāna kastē, iesauktā par šķūnīti. Kaut kur garām lidojot pazibēja doma, ka viss jāmet ārā, bet cik ātri pielidoja, tik ātri aizlidoja - vienkārši nebiju gatava no saviem krājumiem tik vienkārši atteikties. Kādu brīdi nācās dzīvot ar pagaidu variantu - dažādām kartona kastēm, kas pastumtas zem gultas.
Tāda mazo dzīvokļu klasika, ar kuru var dzīvot ilgi un laimīgi. Man nepatika. Nepatika putekļu daudzums, kas mēdza starp tām sakrāties, nepatika tas, ka katru reizi, kad meklēju ko konkrētu no saviem krājumiem, bija jāizvelk ārā viss, jo tak nevar atcerēties, kas ir katrā kastē, un beigu beigās, skats, kas pavērās, nekādīgi nebija uzskatāms par apmierinošu. Bet bija ļoti labas atmiņas par šķūnīti, kuru atverot bija pārskatāms viss krājums, kurā tagad lielais dēls bija salicis savas ikdienā neizmantojamās lietas. Tā kā jau gulējām vīra darinātā gultā, izdomāju, ka būs jālūdz viņam sagatavot papildinājumu - atvilktnes.
Vairs neatceros vai šī ideja tika pieņemta uzreiz, vai pēc garām diskusijām un stundām ar mērlenti rokās, bet dažu mēnešu laikā mana ideja ieguva taustāmas aprises. Bija tapuši 3 atvikltņu bloki ar 2 atvilktnēm katrā.

Pamatkonstrukcijai finieris, dekoratīvajai apdarei - plats, biezs priedes koka dēlis, kuram ar dedzināšanas un drāšu birstes palīdzību tika iegūta reljefa virsma.


Dažus mēnešus pēc idejas izstāstīšanas, pienāca ilgi gaidītais brīdis - gultas papildinājuma un gultas rāmja savienošana vienā lielā, stabilā un ērti izmantojamā mēbelē.



Pie reizes tika veikta arī krājumu pārskatīšana un vēdināšana. Četras no 6 atvilktnēm atļāvos privatizēt, katrai piešķirot glabāšanā kādu daļu no maniem krājumiem. Tagad man ir pa atvilktnei audumiem, kas iegādāti tāpēc, ka iepatikušies, vai ar konkrētu mērķi;  kokvilnai un linam; trikotāžai un tam, ko žēl izmest. Atlikušajās 2 ir ievākušies Lieliskā sporta tērpi un viņa savāktā gan-jau-kādreiz-vajadzēs kolekcija.

 

Ir pagājis tikai gads, bet sajūta ir tāda, ka nekad nav bijis savādāk! 










pirmdiena, 2018. gada 29. janvāris

uzšūsi man kreklu?

Es biju neprātīga optimiste, kad pirms aptuveni 2 gadiem izdomāju virsrakstu un sāku šo rakstu. Nebija nekādu šaubu - būs! Mēnesi ātrāk vai vēlāk, bet būs! Dzīve ieviesa savas korekcijas un pirmais vīram uzšūtais krekls tapa tikai šogad. Toreiz uzrakstīto bloga ieraksta ievadu gan atstāšu - ļoti precīzi man bija izdevies aprakstīt to, kā vispār  līdz vīriešu krekla šūšanai nonācu!

Jau stāstā par rūtaino šortu svītraino kopiju minēju, ka vīriešu apģērba standarti nav derīgi izmantošanai manā ģimenē. Meklējot kreklus, parastā problēma ir piedurkņu garums - manam vīram tās vienmēr ir par īsu. Ja piedurknes ir pareizā garumā, tad pārējais ir krietni par lielu un otrādāk - ja viss der, tad piedurknes ir kā pusaudzim, kurš rudenī grib uzvilkt pavasarī vēl derējušo kreklu! 

Es ilgi atrunājos no šī projekta, te par iemeslu atrodot piegrieztnes trūkumu, te auduma piedāvājuma nabadzību. Pirmā atruna - piegrieztnes trūkums - tika izmantota ārkārtīgi ilgu laiku, līdz vienu vakaru, kad es biju ieslīgusi kārtējā savā projektā, bet viņš, iztīrījis skapi no vecajiem krekliem, pēkšņi uzjautāja, vai uzšūšu viņam šitā krekla kopiju? Atbildēju, lai nemet ārā - kādā brīdī pieķeršos un pārzīmēšu piegrieztni. Lieki piebilst - tas brīdis manā prātā nebija tuvākajam laikam ieplānots. Viņš laikam nojauta, ka atkal grasos atrunāties, paņēma mazās šķērītes un vienu vakaru veltīja juveliera cienīgam darbam - savu mīļo kreklu izārdīja līdz pēdējai vīlītei! Man noteikti nebūtu pieticis pacietības! Galvenā atruna bija izsvītrota no manas krātuves.

Pirmā reize, kad izārdīto kreklu izmantoju kā piegrieztni, bija, kad, tuvojoties ziemai, viņš mājās atnesa flaneli, ko bija nopircis pidžamai. Kur vēl labāku apģērba gabalu sen aizmirsta krekla piegriezuma pārbaudei!? Ja arī būs kāda kļūda, tā tāpat būs zināma un redzama tikai mums, mājiniekiem. Kad atkal gaisā sāka virmot doma par krekla šūšanu, saņēmu pirmo un vienīgo ieteikumu - viduklis ir jāpārtaisa tā, lai ir "slim fit", jeb ar pieguļošu siluetu. Šis ieteikums manu apņemšanos uzšūt kreklu atkal atvirzīja n-tajā plānā. Pat tik vienkāršs nezināmais ir spējīgs jebkuru apņemšanos samalt putekļos!  Iepērkot jau otro audumu kreklam, krekla mūza atkal pārcēlās man uz pleca, bet, sapratusi, ka runā ar mani man nesaprotamā valodā, atkal devās brīvā lidojumā. Punktu negribēšanas, atrunu un visādu citādu NE- periodam pielika balle. Biju pārliecināta, ka viss notiks kā ierasts - es kā pustraka pa naktīm šūšu sev jaunu kleitu, bet viņš kā burvis pēdējā brīdī pieies pie skapja, izcels labi noglabāto uzvalku un ar izcilību sevi pierādījušu kreklu, un bez stresa būs nepārspējami sapucējies pēdējā brīdī.

Kaut kas bija nogājis greizi!  Nedz pārskatot mājās esošos audumu krājumus, nedz klīstot pa bodēm un pāršķirstot modes žurnālus, manī nebija radusies neviena doma par to, kādu kleitu gribu. Un no domas, ka kaut kas pašai mugurā velkams jāuzšuj, garstāvoklis bojājās straujā tempā. Nedēļu pirms pasākuma beidzu sevi mocīt un metos veikalos. Teiksiet - kur tad stāsts par kreklu?

Šī krekla stāsts sākās pielaikošanas kabīnēs, kur vienlaicīgi laikojām štātes ballei - es visas pareizajā izmērā veikalā atrodamās kleitas, viņš - kreklus. Mana kleita atradās uzreiz, viņam jauns krekls neatradās nemaz. Noslēdzām vienošanos - viņš man kleitu, es viņam kreklu.

Kad pienāca brīdis piegriešanai, izārdītais krekls nebija ne ar uguni atrodams! Tikai dažas, vienkāršākās detaļas. Par padošanos nevarēja būt ne runas. Tagad pašai tik ļoti gribējās to izdarīt! Pēc piegrieztņu žurnālu krājumos pavadītas stundas, nācās atzīt, ka esmu bijusi nepiedodami sliktās domās par mūsu valstī populārākā žurnāla piedāvājumu - sieviešu apgērba modeļu gūzmā, paslēpušies bija arī pārītis vīriešu kreklu! Turklāt piedāvāti man vajadzīgajos izmēros - nācās tik vien kā apkakli padarīt šaurāku un piedurknes garākas!

Pilnīgā pretstatā manai ierasti drudžainajai steigai pēdējās naktīs, šoreiz valdīja lielisks laika plānojums. Pa drusciņai darba dienu vakaros un pogu piešūšana 6dienas rītā.

 

 

piektdiena, 2017. gada 17. novembris

vīrietis audumu veikalā

Šad tad, kad turp dodos es, viņš ienāk līdzi. Ja ideja un vīzija mums kopīga, tad arī meklējumus veicam kopā. Ja turp dodos savas galvā izauklētās idejas realizēšanai materiālus meklēt, viņš mēdz ienākt līdzi, bet starp kastu un plauktu rindām klīst savā nodabā un mani netraucē.

Todien jau grasījos doties prom, bet viņš stāvēja un pētīja, kas atrodams krāsainās kokvilnas audumu grozos. Kad starp rūpīgi salocītiem auduma gabaliem atradām šo motīvu ar Sniegbaltīti un mazāko no rūķīšiem, abi sasmējāmies un abiem prātā bija viena un tā pati asociācija. Es īsti pielietojumu vēl neredzēju, bet viņš mani pārliecināja - izdosies lieliska dāvana! 
Vai tad man grūti papildināt savus tā jau ne mazos kāmja krājumus?!

Pagāja teju pusgads un tuvojās brīdis, kad vajadzēs dāvanu. Laicīgi sāku, bet tāpat pabeidzu iepriekšējā vakarā. Ar katru darbu arvien vairāk pārliecinos par to, ka atbilstu vienam no diviem cilvēku tipiem, par kuriem komentārā pie viena mana posta šogad ierakstīja brāļa sieva - esmu cilvēks, kam darbi vislabāk vislabāk vedas, ja termiņš papēžus svilina. 

Asociācijas realizēšana dzīvē kārtējo reizi pirms dāvanas pasniegšanas, smaids un neviltota sajūsma, izpakojot to! 
Brālīc, tu esi lielisks!   
 

Lai labāk varētu saprast, ka šūšanas darbi šajā projektā ir daudz plašāki par sānu vīlēm un rāvējslēdža iešūšanu, jāskata kreisās puses bildes.

 




piektdiena, 2017. gada 6. oktobris

uz Tallinu pēc sērkociņiem

Tā doma manī brieda jau no šī gada sagaidīšanas vai pat nedaudz pirms. Vēroju savus bērnus un manīju, ka mazais ir tāds kā nedaudz apvainojies un uz ņemšanos, kas saistīta ar lielajam ieplānoto piedzīvojumu - došanos uz Ameriku, reaģēja ar gandrīz nemanāmu, tomēr skaudību. Tajās retajās reizēs, kad uzķēru šo viņa sajūtu un runājāmies, vienojāmies, ka tajā nedēļas nogalē, kad brālis būs prom, kaut kur brauksim arī mēs. 
Līdz mielēm izbaudījuši pārdzīvojumus ar dejotāja galveno ieroču - kāju - veselību nedēļu pirms kāpšanas lidmašīnā, pirmdienas rīts pēc Līgo svētkiem ritēja pēc plāna. Mazais brālis devās baudīt brīvlaiku brālēnu kompānijā, mēs, pieaugušie, pavadījuši ceļotāju, atgriezāmies katrs savā biroja ikdienā. Doma par došanos uz Tallinu nedēļas nogalē tika apskatīta ik pa brīdim, bet līdz pat sestdienas rītam, kad modāmies un gatavojāmies kāpšanai mašīnā, nebija sajūta, ka vispār kaut kur aizbrauksim. Ja ne hosteļa rezervācija ar nedraudzīgu noteikumu neierašanās gadījumam, mēs, pieaugušie, labprātāk būtu palikuši mājās. 
Ar vienu nelielu līdzpaņemto lietu somu uz mums trijiem, skaidrību, kur pavadīsim nakti, un vienu vienīgu  ideju, ko darīsim Tallinā, sestdienas rītā devāmies ceļā. Īsi pirms robežas, Salacgrīvā, izdomājām, ka noderētu arī kaut ko ēdamu un dzeramu līdzi paņemt :D Tālāk jau atliek vairs tikai braukt.
Tallinā ieradāmies pusdienlaikā. Navigatoram bijām devuši uzdevumu aizvest mūs līdz Resnajai Margaretai - nocietinājumu tornim un munīcijas glabātavai, kurā tagad saimnieko Tallinas jūras muzejs. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par muzeju, kurā bērni var pazust uz visu dienu, tādēļ, ieejot muzejā, ne uzreiz sapratu, ka tā daļa, kur var pazust uz ilgu laiku, atrodas citur. Ja jau bijām atnākuši, pirkām biļeti abām ekspozīcijām un iegrimām Resnajā Margaretā apkopoto vēstures liecību apskatē. Iepazinuši muzeja ekspozīciju un puika izmantojis iespēju ietērpties glābšanas vestē, neatsakāmies no iespējas uzkāpt uz torņa jumta.
Normālos laika apstākļos tur ir iespēja baudīt pilsētas ainavu, malkojot kādu noskaņojumam atbilstošu dzērienu. Mēs, satinušies ciešāk vasarai absolūti neraksturīgos apģērba gabalos, fiksi pārlaiduši skatienu pār pilsētas jumtu korēm, kāpām lejā, lai dotos apskatīt hidroplānu ostā iekārtoto muzeju. 15 minūšu pastaiga vēja brāzmu kompānijā, selfijs ar ostu fonā un esam klāt.
Spriežot pēc apkārtnē novietoto autobusu un citādu spēkratu daudzuma, iekšā noteikti valda burzma, bet tādu sastopam tikai pie kases, kur mums jāsamaina Resnajā Margaretā pirktās biļetes.
Uzkāpjot 2.stāvā uz ekspozīcijas sākumu, paliekam bez valodas - tik lielā ēkā laikam nav gadījies būt! Varbūt pārspīlēšu, bet Rīgas centrāltirgus paviljoni šķita gaužām maziņi. Pārvarējuši pirmo sajūsmu, iegrimām ekspozīcijas izpētē. Mazais ceļotājs tik pa brītiņam vilka tālāk - nav tas vecums, kad muzejos ar kāri tver katru vārdu eksponāta aprakstā. Ir grūti vārdos ietērpt muzejā redzēto - garlaicīgi nebija ne mirkli! Bet tur, kur sākās iespējas visu izmēģināt paša spēkiem, gaidīt nācās mums, pieaugušajiem!  
 
Ir būts jau vairākos Igaunijas muzejos, kur, ja ne ar lepnumu, tad ar cieņu pret pietiekami ilgu vēstures posmu, tiek eksponēts padomju savienības laikā radītais un izmantotais. Rīgā esam apmeklējuši lielu daudzumu muzeju, ir būts arī šur tur ārpus pilsētas, tomēr pie mums man vienmēr ir bijusi sajūta, ka šo vēstures posmu cenšamies no apziņas izslēgt. Labojiet, ja kļūdos un kaut kur arī pie mums ir pārstāvēta plaša 50 vēstures gadu liecinieku ekspozīcija. Motormuzejs Rīgā un Bauskā neskaitās - tur ir būts un tur viss ir kārtībā! Šajā muzejā tie bija dažādi kara tehnikas šaujamie. Puikam bija iespēja uz savas ādas pārbaudīt jaunā un vecā kombināciju - ar vecu ieroci šaut uz liela ekrāna lidojošus helihopterus. Šķita, ka šīs izklaides dēļ vien pasākums bija izdevies!
Tomēr tas vēl nebija muzeja galvenais eksponāts! Mūs gaidīja zemūdene! Atmiņa man briesmīga, tādēļ detaļās par Lembit vēsturi neieslīgšu. Bet rinda, lai uzkāptu uz tās klāja, jau šķita tīrais sīkums. Apziņa, ka varēsi tikt ārā, kad vien vēlēsies, ļāva nedomāt par šaurību un spocīgo sajūtu kāda varētu rasties, atrodoties šādos apstākļos bez dienas gaismas un vēl pie tam n metrus zem ūdens. Informācijas kastēs noklausāmie teksti sniedza lielisku ieskatu apkalpes ikdienā! Skaidrs tapa viens - ilgāk kā šādā vizītē, tur atrasties negribētu!
 


 
 
Mums palaimējās auto novietot tā, ka ieplānotie apskates objekti ir sasniedzami pastaigājoties. Apskatījuši visu, ko bijām plānojuši, sākām domāt, ka gribētos kaut ko vēl. Ceļvežus un piedzīvotā aprakstus lasījuši nebijām, līdz ar to neko vairāk par šopingu nākamajai dienai nemaz nebijām ieplānojuši. Bet, staigājot šurpu turpu no mašīnas uz muzeju un atpakaļ, pamanījām pavisam necilu reklāmas stendu ar norādi, ka tepat aiz stūra ir enerģētikas muzejs! Bijām tā noguruši, ka vienīgā vēlme tam vakaram vairs bija pēc vakariņu putras un gultas, kur izstiept kājas. Veikuši nelielu izpēti, nolēmām, ka vēl viens muzejs Tallinā svētdienas rītā ir labāks piedāvājums, kā pārbrauciens uz Tartu, kur jau iepazītā AHHAA muzeja apmeklējums draudētu ar nepiedodami vēlu atgriešanos mājās. Bez īpašām ilūzijām, bruņojušies vien ar zinātkāri, ierodoties muzejā, tiekam patīkami pārsteigti - darbiniece, uzzinājusi, no kurienes esam atbraukuši, mūs uzrunā latviski! Arī vēlāk, pirms zibens un statiskās elektrības izdarību paraugdemonstrējumiem, viņa par to, kas notiks, brīvi pastāsta 4 valodās! Vecās spēkstacijas pagrabstāvā iekārtota interaktīva ekspozīcija, piedāvājot iepazīt fiziku bērniem saistošā veidā. Savukārt otrs stāvs veltīts ēkas vēsturiskajai funkcijai - elektrības ražošanai. Un kur nu bez eksperimentiem - piedzīvojam zibeni pāris metru attālumā un statiskās elektrības veidotas frizūras! Un atkal jau izklausīšos pēc vecas plates - tas bija ļoti interesanti!

 
Iepriekšējā dienā iegādātā autostāvvietas biļete 24 stundām tuvojas beigām un arī mēs sajūtam ilgas pēc mājām. Sarūpējam pusdienas un patīkama noguruma pavadīti, dodamies mājās.

2 muzeji 2 dienās - emocijas iegūtas pārpārēm, bet sajūta, ka esam aizskrējuši uz Tallinu nopirkt sērkociņus :) Un mazais šķelmis rādīja krējumu paēduša runča seju - abi vecāki viņam vienam!


P.S. Kopš brīža, kad mani, mazu meiteni, reiz aizveda uz baletu Gulbju ezers, man vienmēr ir ļoti, ļoti gribējies sīki un smalki izpētīt balerīnu "pačkas". Enerģētikas muzejā savu sapni piepildīju - palīdu zem balerīnas kleitas :D

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

pa gabaliņam vasaras garumā

Pavisam nesen kādā forumā rakstīju par vasaru un rokdarbiem. Man šogad iet kā pa kalniem - te nezinu, pa kuru laiku lai guļu, te - kā lai piespiežu sevi no dīvāna izrausties. Lai nu kā arī būtu, kaut kas jau sašūts ir un lielais prieks ir par to, ka neesmu sevi galīgi apdalījusi - svārki un blūzīte man ir!

Modeļu izvēle bija veikta jau sen - gan svārki, gan blūze ir no 2012.gada maija Burdas. Arī audums kādā no daudzajām kastu veikala apmeklēšanas reizēm bija iekāpis pirkumu grozā. Tik vien tā darba, cik sašūt! Bet ar to man ne vienmēr iet tik gludi. 

Brunču piegriešana bija vienkārša - tik vien kā 8 taisnstūra gabali. Toties sašūšana, lai arī vienkārša, prasīja pirkstu  veiklību, gara pacietību un šujmašīnas bezierunu paklausību. Tas pēdējais mēdza klibot. Ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem pāris nedēļu laikā svārki bija gatavi. Skapī atradās pāris piemēroti topiņi un ierastā sieviešu problēma nav-ko-vilkt bija izstumta no ikdienas. Redz, cik maz vajag pilnai laimei! Bet urķis skrubinājās tālāk :D Vajag tak arī blūzīti klāt! Un audums vēl atliektiem galiem pāri palicis.... Kādu mēnesi briedu, 3 vakarus pavadīju, līdz tiku pie izgrieztām detaļām. Un tik vien kā 1 vakars šūšanai, lai nākamajā dienā sapostos.