piektdiena, 2017. gada 6. oktobris

uz Tallinu pēc sērkociņiem

Tā doma manī brieda jau no šī gada sagaidīšanas vai pat nedaudz pirms. Vēroju savus bērnus un manīju, ka mazais ir tāds kā nedaudz apvainojies un uz ņemšanos, kas saistīta ar lielajam ieplānoto piedzīvojumu - došanos uz Ameriku, reaģēja ar gandrīz nemanāmu, tomēr skaudību. Tajās retajās reizēs, kad uzķēru šo viņa sajūtu un runājāmies, vienojāmies, ka tajā nedēļas nogalē, kad brālis būs prom, kaut kur brauksim arī mēs. 
Līdz mielēm izbaudījuši pārdzīvojumus ar dejotāja galveno ieroču - kāju - veselību nedēļu pirms kāpšanas lidmašīnā, pirmdienas rīts pēc Līgo svētkiem ritēja pēc plāna. Mazais brālis devās baudīt brīvlaiku brālēnu kompānijā, mēs, pieaugušie, pavadījuši ceļotāju, atgriezāmies katrs savā biroja ikdienā. Doma par došanos uz Tallinu nedēļas nogalē tika apskatīta ik pa brīdim, bet līdz pat sestdienas rītam, kad modāmies un gatavojāmies kāpšanai mašīnā, nebija sajūta, ka vispār kaut kur aizbrauksim. Ja ne hosteļa rezervācija ar nedraudzīgu noteikumu neierašanās gadījumam, mēs, pieaugušie, labprātāk būtu palikuši mājās. 
Ar vienu nelielu līdzpaņemto lietu somu uz mums trijiem, skaidrību, kur pavadīsim nakti, un vienu vienīgu  ideju, ko darīsim Tallinā, sestdienas rītā devāmies ceļā. Īsi pirms robežas, Salacgrīvā, izdomājām, ka noderētu arī kaut ko ēdamu un dzeramu līdzi paņemt :D Tālāk jau atliek vairs tikai braukt.
Tallinā ieradāmies pusdienlaikā. Navigatoram bijām devuši uzdevumu aizvest mūs līdz Resnajai Margaretai - nocietinājumu tornim un munīcijas glabātavai, kurā tagad saimnieko Tallinas jūras muzejs. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par muzeju, kurā bērni var pazust uz visu dienu, tādēļ, ieejot muzejā, ne uzreiz sapratu, ka tā daļa, kur var pazust uz ilgu laiku, atrodas citur. Ja jau bijām atnākuši, pirkām biļeti abām ekspozīcijām un iegrimām Resnajā Margaretā apkopoto vēstures liecību apskatē. Iepazinuši muzeja ekspozīciju un puika izmantojis iespēju ietērpties glābšanas vestē, neatsakāmies no iespējas uzkāpt uz torņa jumta.
Normālos laika apstākļos tur ir iespēja baudīt pilsētas ainavu, malkojot kādu noskaņojumam atbilstošu dzērienu. Mēs, satinušies ciešāk vasarai absolūti neraksturīgos apģērba gabalos, fiksi pārlaiduši skatienu pār pilsētas jumtu korēm, kāpām lejā, lai dotos apskatīt hidroplānu ostā iekārtoto muzeju. 15 minūšu pastaiga vēja brāzmu kompānijā, selfijs ar ostu fonā un esam klāt.
Spriežot pēc apkārtnē novietoto autobusu un citādu spēkratu daudzuma, iekšā noteikti valda burzma, bet tādu sastopam tikai pie kases, kur mums jāsamaina Resnajā Margaretā pirktās biļetes.
Uzkāpjot 2.stāvā uz ekspozīcijas sākumu, paliekam bez valodas - tik lielā ēkā laikam nav gadījies būt! Varbūt pārspīlēšu, bet Rīgas centrāltirgus paviljoni šķita gaužām maziņi. Pārvarējuši pirmo sajūsmu, iegrimām ekspozīcijas izpētē. Mazais ceļotājs tik pa brītiņam vilka tālāk - nav tas vecums, kad muzejos ar kāri tver katru vārdu eksponāta aprakstā. Ir grūti vārdos ietērpt muzejā redzēto - garlaicīgi nebija ne mirkli! Bet tur, kur sākās iespējas visu izmēģināt paša spēkiem, gaidīt nācās mums, pieaugušajiem!  
 
Ir būts jau vairākos Igaunijas muzejos, kur, ja ne ar lepnumu, tad ar cieņu pret pietiekami ilgu vēstures posmu, tiek eksponēts padomju savienības laikā radītais un izmantotais. Rīgā esam apmeklējuši lielu daudzumu muzeju, ir būts arī šur tur ārpus pilsētas, tomēr pie mums man vienmēr ir bijusi sajūta, ka šo vēstures posmu cenšamies no apziņas izslēgt. Labojiet, ja kļūdos un kaut kur arī pie mums ir pārstāvēta plaša 50 vēstures gadu liecinieku ekspozīcija. Motormuzejs Rīgā un Bauskā neskaitās - tur ir būts un tur viss ir kārtībā! Šajā muzejā tie bija dažādi kara tehnikas šaujamie. Puikam bija iespēja uz savas ādas pārbaudīt jaunā un vecā kombināciju - ar vecu ieroci šaut uz liela ekrāna lidojošus helihopterus. Šķita, ka šīs izklaides dēļ vien pasākums bija izdevies!
Tomēr tas vēl nebija muzeja galvenais eksponāts! Mūs gaidīja zemūdene! Atmiņa man briesmīga, tādēļ detaļās par Lembit vēsturi neieslīgšu. Bet rinda, lai uzkāptu uz tās klāja, jau šķita tīrais sīkums. Apziņa, ka varēsi tikt ārā, kad vien vēlēsies, ļāva nedomāt par šaurību un spocīgo sajūtu kāda varētu rasties, atrodoties šādos apstākļos bez dienas gaismas un vēl pie tam n metrus zem ūdens. Informācijas kastēs noklausāmie teksti sniedza lielisku ieskatu apkalpes ikdienā! Skaidrs tapa viens - ilgāk kā šādā vizītē, tur atrasties negribētu!
 


 
 
Mums palaimējās auto novietot tā, ka ieplānotie apskates objekti ir sasniedzami pastaigājoties. Apskatījuši visu, ko bijām plānojuši, sākām domāt, ka gribētos kaut ko vēl. Ceļvežus un piedzīvotā aprakstus lasījuši nebijām, līdz ar to neko vairāk par šopingu nākamajai dienai nemaz nebijām ieplānojuši. Bet, staigājot šurpu turpu no mašīnas uz muzeju un atpakaļ, pamanījām pavisam necilu reklāmas stendu ar norādi, ka tepat aiz stūra ir enerģētikas muzejs! Bijām tā noguruši, ka vienīgā vēlme tam vakaram vairs bija pēc vakariņu putras un gultas, kur izstiept kājas. Veikuši nelielu izpēti, nolēmām, ka vēl viens muzejs Tallinā svētdienas rītā ir labāks piedāvājums, kā pārbrauciens uz Tartu, kur jau iepazītā AHHAA muzeja apmeklējums draudētu ar nepiedodami vēlu atgriešanos mājās. Bez īpašām ilūzijām, bruņojušies vien ar zinātkāri, ierodoties muzejā, tiekam patīkami pārsteigti - darbiniece, uzzinājusi, no kurienes esam atbraukuši, mūs uzrunā latviski! Arī vēlāk, pirms zibens un statiskās elektrības izdarību paraugdemonstrējumiem, viņa par to, kas notiks, brīvi pastāsta 4 valodās! Vecās spēkstacijas pagrabstāvā iekārtota interaktīva ekspozīcija, piedāvājot iepazīt fiziku bērniem saistošā veidā. Savukārt otrs stāvs veltīts ēkas vēsturiskajai funkcijai - elektrības ražošanai. Un kur nu bez eksperimentiem - piedzīvojam zibeni pāris metru attālumā un statiskās elektrības veidotas frizūras! Un atkal jau izklausīšos pēc vecas plates - tas bija ļoti interesanti!

 
Iepriekšējā dienā iegādātā autostāvvietas biļete 24 stundām tuvojas beigām un arī mēs sajūtam ilgas pēc mājām. Sarūpējam pusdienas un patīkama noguruma pavadīti, dodamies mājās.

2 muzeji 2 dienās - emocijas iegūtas pārpārēm, bet sajūta, ka esam aizskrējuši uz Tallinu nopirkt sērkociņus :) Un mazais šķelmis rādīja krējumu paēduša runča seju - abi vecāki viņam vienam!


P.S. Kopš brīža, kad mani, mazu meiteni, reiz aizveda uz baletu Gulbju ezers, man vienmēr ir ļoti, ļoti gribējies sīki un smalki izpētīt balerīnu "pačkas". Enerģētikas muzejā savu sapni piepildīju - palīdu zem balerīnas kleitas :D

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

pa gabaliņam vasaras garumā

Pavisam nesen kādā forumā rakstīju par vasaru un rokdarbiem. Man šogad iet kā pa kalniem - te nezinu, pa kuru laiku lai guļu, te - kā lai piespiežu sevi no dīvāna izrausties. Lai nu kā arī būtu, kaut kas jau sašūts ir un lielais prieks ir par to, ka neesmu sevi galīgi apdalījusi - svārki un blūzīte man ir!

Modeļu izvēle bija veikta jau sen - gan svārki, gan blūze ir no 2012.gada maija Burdas. Arī audums kādā no daudzajām kastu veikala apmeklēšanas reizēm bija iekāpis pirkumu grozā. Tik vien tā darba, cik sašūt! Bet ar to man ne vienmēr iet tik gludi. 

Brunču piegriešana bija vienkārša - tik vien kā 8 taisnstūra gabali. Toties sašūšana, lai arī vienkārša, prasīja pirkstu  veiklību, gara pacietību un šujmašīnas bezierunu paklausību. Tas pēdējais mēdza klibot. Ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem pāris nedēļu laikā svārki bija gatavi. Skapī atradās pāris piemēroti topiņi un ierastā sieviešu problēma nav-ko-vilkt bija izstumta no ikdienas. Redz, cik maz vajag pilnai laimei! Bet urķis skrubinājās tālāk :D Vajag tak arī blūzīti klāt! Un audums vēl atliektiem galiem pāri palicis.... Kādu mēnesi briedu, 3 vakarus pavadīju, līdz tiku pie izgrieztām detaļām. Un tik vien kā 1 vakars šūšanai, lai nākamajā dienā sapostos.


 

pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

gaumes jautājums

No meiteņu mammām jau kopš lielā dēla maza vecuma biju dzirdējusi stāstus par mazo cilvēku  rakstura un gaumes izpausmēm. Nav runa par labu vai sliktu gaumi vai raksturu, bet gan par principu vilkt to, ko esi izdomājis. Arī pavisam mazā vecumā. Jāatzīst, biju saudzēta un manu māju šī padarīšana skāra tikai tad, kad sākās skolas gaitas. Abi ar vīru šad tad viens otram iebakstām dunku sānos kā atgādinājumu, ka labāk, lai pucējas, nevis staigā nošņurcis un netīriem matiem. Līdz ar šādas uzvedības ienākšanu ikdienā, bija pienākušas arī beigas laikam, kad bodē apģērbu puikām varēju iepirkt pēc savas gaumes. Līdz iemācijos pirkumu saskaņot ar valkātāju, bieži nācās dzirdēt: "Es šito nevilkšu!!!!"
Par manis šūtām lietām nerunāsim. Vienīgais, ko atminos viņu valkājam, ir dejošanas blūze. Arī pidžamu padarīšana kopš kāda laika ir kļuvusi neaktuāla. Šajās divās dienās viņš mani pārsteidza vairākkārt! 
Kad uzšuvu sev mājas tērpu no batikotas trikotāžas, tika izteikta vēlme, ka vajagot tāda auduma (batikotu) džemperi. Vienmēr ieejot audumu bodē zināju, ka jāizmet loks gar trikotāžas kastēm, ja nu ir ilgi gribētais! Šoreiz bija. Pusaudža puktīguma periodā esošais čalis pēkšņi kļuva smaidīgs un ļòooooti izdarīgs - bez kurnēšanas ienāca veikalā akceptēt pirkumu, labā garstāvoklī pieķērās klāt piegrieztnes salīmēšanai (to biju nopirkusi internetā kā A4 lapu pdf failu) un ar īpašu veiklību uztaustīja mirkli, kad man īsti negribējās darīt neko citu, lai nemanāmi uzstājīgi piesēdinātu mani pie šujmašīnām. Pēc 3 stundām varēju apģērbt savu pusaudzi. 

Prieks sejā un hudijs mugurā. Ko vēl vairāk var mamma vēlēties?

 

 
P.S. Smaidīgu seju bildēs neprasiet. Tas jau būs par daudz!!!

svētdiena, 2017. gada 11. jūnijs

Par kleitu, (krust)meitu un studenta sindromu

Šoreiz man šķita - es taču varu savādāk! Es varu sākt darbu ar krietnu laika rezervi, ierēķināt laiku mierīgai kļūdu labošanai dienas gaismā, nevis nakts mellumā ar apziņu, ka rīt tam virs nebūs laika un gribēšanas; izbaudīt katru vīli līdz pēdējam milimetram un paņemt atelpu, ja zvaigžņu stāvoklis un mūza uz pleca iesaka paņemt pāris brīvas dienas... Smiešos īsi - HA!

Kurā brīdī tas notika, vairs neatceros, vien zinu, ka laiks līdz mīļās krustmeitas vidusskolas izlaidumam tajā brīdī likās ļoti ilgs. Varētu būt rudens semestra vidus, kad piekritu šai avantūrai - uzšūt  izlaiduma kleitu. Kādu mēnesi vēlāk satikāmies uz mēru noņemšanu un manu žurnālu krājumu pāršķirstīšanu. Tajā brīdī man tapa skaidrs, ka savam sirdsmieram taisīšu maketu no vienkārša, neko neizsakoša auduma, jo standarta izmēru / piegrieztņu piedāvājums noteikti nav paredzēts viņai. Tikai tad, kad būs viss kārtībā ar šo, ķeršos pie īstā auduma griešanas. Sekoja tāds garāks laika sprīdis, kad cīnījos ar sevi un motivāciju un uz krustbērna īsziņām centos sacerēt mierinošas atbildes....  

Kaut kur starp Lieldienām un maija brīvdienām tika izgrieztas maketa detaļas. Sadiedzu, satikāmies, piemērīju. Sapratu, ka augšdaļa nekam neder. Gandrīz jau noķēru krenķi, bet pēc mulsuma brīža sapratu, ka vienīgā iespēja tikt pie vajadzīgā rezultāta ir ļauties lidojumam - griezu, locīju, spraudu  un atkal griezu, līdz bijām ieguvušas kaut ko, kas līdzinās mūsu abu izsapņotajam... Safočējām iegūto un nolikām aptuvenu laiku, kad  varētu doties pakaļ audumam. 

Bet man kaut kas nedeva mieru... līdz galam nepatika rezultāts un galvā griezās miljons domas, kā pārstrādāt to, kas nepatika... Pieredzes tak man nekādas ar tik svarīgām kleitām! Un izvēlētais audums arī izrādījās tik ļoti tāls no manas vēlmes viegli tikt ar visu galā :(   Atceros, kā knibinājos ar īstā auduma piegriešanu un fonā vāvuļoja Eirovīzijas dziesmu konkursa atkārtojums. Viens no tur redzētajiem tērpiem pielika punktu manām šaubām. Piegriezumu īpaši mainīt nevajadzēs, bet piekoriģēt gan! Pirmā laikošana, otrā laikošana un jau jūnijs klāt. Šausmas pamazām pārņēma prātu - tikai 10 dienas atlikušas, bet man nekas vēl nav gatavs!! 

Viena nedēļas nogale bez pātraukumiem un 3 darbadienu vakari. Egoisms pārākajā pakāpē un klapes uz acīm par bērniem pie gadžetiem. Neko citu jau tobrīd piedāvāt nevarēju, bija jāpaspēj! Paspēju. 

Par meitu un kleitu uzrakstīju. Tagad par studenta sindromu -  svarīgā atlikšanu uz pēdējo brīdi! Tik ļoti gribas tikt vaļā no šīs mana rakstura trūkuma parādības!!! Tagad cenšos atsaukt atmiņā kaut vienu reizi, kad ir bijis savādāk. Neizdevās. Tik ļoti gribētos, bet kā lai to panāk? Un vai vispār vajag tikt vaļā no mūzas, kurai patīk saspringti termiņi? Domājot par to, šķiet, ja viņa būtu mana meita, tad tikai izlaiduma dienā uzzinātu, vai vispār būs kleita, ko vilkt mugurā!

 


Manas atziņas pēc darba? 
- ik minūte, ko ieguldīju šajā darbā, ir katra viņas smaida vērta! Jau sākot ar brīdi, kad bijām pabeigušas maketu un līdz gatavībai vēl bija ui, cik tālu! 
- viņas ticība man bija apbrīnojama - pati jau sen būtu aizskrējusi uz bodi pēc kleitas! Katrai šuvējai novēlu tādus klientus! 
- jebkurš dzīvelīgs un plūstošs audums ir ļoti viegli "savācams", ja oderei izvēlas batistu! Pirms šīs kleitas par to vien nojautu, tagad zinu par visiem 150 %, ka vasaras kleitām oderei jābūt tikai no plānas kokvilnas...
- nekas nav nepaveicams, ja skaidri zini, ko gribi panākt! Un ja arī detaļas nav zināmas, laiks un process visu saliek vajadzīgajās vietās!

Ehh, ja man būtu meita..... 

pirmdiena, 2016. gada 21. novembris

aplauzt spārnus

Es lidoju un biju apņēmības pilna. Plosījos, līdz bija gatavs. Rezultāts acis priecēja un es biju tik ļoti pārliecināta, ka viss būs izdevies, bet....  nācās atzīt, ka nenomērīju septiņas reizes, pirms nogriezu. 
Šoreiz stāsts ir par džinsa biksēm, kuras viena veiksmīga projekta iedvesmota (ak, laimīgais mazais dēls!), nolēmu uzšūt arī vecākajam. Miljons reižu pārjautājot, vai tiešām valkās manis šūtas bikses, un vienmēr saņemot pārliecinošu piekrišanu, ķēros procesam klāt. Atradās lieliska piegrieztne - Burda 7138, laiks un iedvesma. Nomērīju puiku un pārmērīju piegrieztni. Kabatu izmērs tika pielāgots telefona un maka izmēriem. Viss bija ideāli un procesa laikā sajūsmā bijām abi. Sašuvu, liku uzvilkt un sapratu, ka esmu palaidusi garām vienu mēru - nepārbaudīju, vai derēs "ikros". 10 tautas deju kolektīva nodarbībās pavadītie gadi ir devuši savu artavu....
Vēl mēģināju situāciju glābt, gatavās bikses mazgājot. Mīkstākas un vieglāk uzvelkamas palika, bet ar to bija par maz. Skinny bikšu cienītājs bija spiests atzīt, ka ir pārāk skinny...







Nolikt atvilktnē un gaidīt kamēr mazais izaugs? Tā būtu noticis, ja netiktu atrasts cits laimīgais pusaudzis ;)