pacietības pārbaudījums

pacietības viņam nav. Vismaz mums tā šķiet. Toties tad, kad ir "iededzies" ar kādu domu, tad ies kā tanks līdz dabūs ko gribējis! 

Pēc tam, kad piektdienas vakarā ātrā tempā biju tikusi pie jaunas cepures un šalles, lielais bērns, sagribējis izmēģināt adāmmašīnu, paziņoja, ka arī viņam vajag jaunu cepuri un viņš to adīšot pats! Zinot, ko nozīmē pacietības trūkums pie adāmmašīnas, sadrūmu - pati nereizi vien esmu iesākto likusi malā, jo nevedas un nervi vairs netur. Centos pārliecināt ar dažādām metodēm - man var nebūt mājās atbilstoša materiāla, šodienai citi plāni utt, utjp. Bezcerīgi - vajag un viss! 

Pārkrāmējot kamolu krājumu man nebija pārliecības, ka kaut kas no esošā tiks izvēlēts par labu esam. Es kļūdījos. Melnās krāsas klasika uzvar vienmēr. Un nebiedēja pat tas, ka var nepietikt! Kamēr es cerēju, ka pasākums ir atlikts, tika paziņots - ja būs par maz, pieadīsim balto! Man vairs atlika tikai piekāpties.... 

- Āā, priekš kam tik daudz? Ar šoku sejā man tika pajautāts brīdī, kad tika izbīdīts adījumam nepieciešamais adatu daudzums. 

- Un tagad šitā visā garumā? Ar tādu pat pieskaņu skanēja jautājums, kad bija "jāuzmet acis" visām izbīdītajām adatām.

Sakodis zobus, nevienā mirklī neizrādot negatīvā pārsteiguma sajūtu, čalis ņēma un visu izdarīja. Ar kaifu izadija pirmās padsmit kārtas valnītim. Tagad priekšā nākamais, nopietnākais pārbaudījums. Mana adāmmašīna ir sena un ārkārtīgi vienkārša - ada tikai labisko adījumu. Ja vajag kādu kreilisko valdziņu, "jāieada" ar rokām. Sāku jau to darīt, kad man ieslēdzās egoisms - ja viņam tik ļoti vajadzēja un gribējās darīt pašam, tad kāda x pēc pie pirmajām grūtībām viss tiek nolikts malā? Pamodināju sevī dusošo "māti nelieti" un ar apslāpētām emocijām ieņēmu vietu blakus. Pacietība tika pārbaudīta mums abiem - viņam par to, ka nesanāca tik veikli kā gribētos, savukārt man gribējās pārņemt stafeti, jo tik lēni viss notikās. Bet kas gan labāk par darīšanu var pirkstus veiklībā uztrennēt? Pārējais jau notikās ļoti veikli - pusstunda un lielā adīšana bija galā. 

Kad biju pabeigusi darbu pie sašūšanas un noraukuma adīšanas ar rokām, nevarētu teikt, ka spiedzu sajūsmā par rezultātu. Kaut kā tik ļoti kodās acīs tas kontrasts. Toties bērna sajūsmas pilnā seja, uzvelkot cepuri galvā, liek pieņemt visu, ko mans "ierāmētais" prāts neņem pretī.