No meiteņu mammām jau kopš lielā dēla maza vecuma biju dzirdējusi stāstus par mazo cilvēku rakstura un gaumes izpausmēm. Nav runa par labu vai sliktu gaumi vai raksturu, bet gan par principu vilkt to, ko esi izdomājis. Arī pavisam mazā vecumā. Jāatzīst, biju saudzēta un manu māju šī padarīšana skāra tikai tad, kad sākās skolas gaitas. Abi ar vīru šad tad viens otram iebakstām dunku sānos kā atgādinājumu, ka labāk, lai pucējas, nevis staigā nošņurcis un netīriem matiem. Līdz ar šādas uzvedības ienākšanu ikdienā, bija pienākušas arī beigas laikam, kad bodē apģērbu puikām varēju iepirkt pēc savas gaumes. Līdz iemācijos pirkumu saskaņot ar valkātāju, bieži nācās dzirdēt: "Es šito nevilkšu!!!!"
Par manis šūtām lietām nerunāsim. Vienīgais, ko atminos viņu valkājam, ir dejošanas blūze. Arī pidžamu padarīšana kopš kāda laika ir kļuvusi neaktuāla. Šajās divās dienās viņš mani pārsteidza vairākkārt!
Kad uzšuvu sev mājas tērpu no batikotas trikotāžas, tika izteikta vēlme, ka vajagot tāda auduma (batikotu) džemperi. Vienmēr ieejot audumu bodē zināju, ka jāizmet loks gar trikotāžas kastēm, ja nu ir ilgi gribētais! Šoreiz bija. Pusaudža puktīguma periodā esošais čalis pēkšņi kļuva smaidīgs un ļòooooti izdarīgs - bez kurnēšanas ienāca veikalā akceptēt pirkumu, labā garstāvoklī pieķērās klāt piegrieztnes salīmēšanai (to biju nopirkusi internetā kā A4 lapu pdf failu) un ar īpašu veiklību uztaustīja mirkli, kad man īsti negribējās darīt neko citu, lai nemanāmi uzstājīgi piesēdinātu mani pie šujmašīnām. Pēc 3 stundām varēju apģērbt savu pusaudzi.
Prieks sejā un hudijs mugurā. Ko vēl vairāk var mamma vēlēties?
