divi ar astīti metri tamborētas mežģīnes

 Arī šajā reizē viss bija tāpat kā daudzos citos manos projektos - sarunājām sen, tapa gandrīz par vēlu. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šī projekta realizācijai netika noteikts nekāds konkrētam gadam piesaistīts termiņš. Solījums - uzdāvināšu tev dzimšanas dienā - bija drīzāk kā nekonkrēts atskaites punkts man pašai, ne saņēmējai. 

Kopš TĀS sarunas biju paspējusi iestāties, mācīties un pabeigt tehnikumu, pārdzīvot pandēmiju un piedzīvot vēl viskautko. Kad saņēmām ielūgumu uz pusgadsimta jubileju, man nebija divu domu - ir pēdējais laiks realizēt to, ko reiz biju solījusi... 

Ar ko sākt, nebija pat mazākās nojautas. Sev pieejamajās grāmatās biju atradusi, ka viņas izvēlētā novada tautas tērpa galvas rota sastāv no 3 daļām - lina galvsegas ar tamborētu mežģīni (aprakstos saukts arī par `lupats`), sinepju krāsas zīda lakata ar ieaustu ziedu rakstu un vilnas lakata. Tomēr tādas pilnas pārliecības, ka šādi ir pareizi, nebija. Nebija arī laika, lai meklētu, domātu, izdomātu un vienatnē pieņemtu pareizo lēmumu pareizajam rezultātam. Sapratu, ka būs jāmeklē padoms pie zinošiem cilvēkiem. 

 

 Raksta paraugi un "mirklis" pirms beigām

 

 

Literatūrā pieejamajā aprakstā bija minēts, ka tamborētās mežģīnes rakstu veido rombi. Cik plata tā nepieciešama, bija dažādi skaitļi minēti. Savas raksta veidošanas prasmes vērtēju kā nekādas, tādēļ sākumā centos atrast gatavu rakstu. Ak, laimīgais grāmatu plaukts - tas ieguva papildinājumu dažu tamborējuma rakstu grāmatu izskatā. Bet es joprojām biju bez skaidrības, kā tikt tālāk par nulles punktu. Zīmēju pati, tamborēju paraugus un atkal prasījos pēc padoma. Mans pirmais variants tika atzīts par gandrīz labu... Priekšā bija Lieldienu brīvdienas - ideāls laiks, lai varētu iesākt ilgo procsu, tādēļ ātri vien papildināju rakstu, saņēmu akceptu un varēju uzsākt tamborēšanas maratonu. Līdz pasniegšanai bija palikuši vien divi mēneši. 

 

 

 

 

Turpmāk ar tamboradatu rokās mani varēja sastapt katrā man brīvā brīdī jebkurā vietā. Kad apnika tamborēt, sērfoju interneta plašumos, meklējot sinepju krāsas zīda audumu ar ieaustu ziedu rakstu par pieņemamu cenu. Zvaigznes bija man labvēlīgas un tik pat raiti, kā uz priekšu virzījās tamborējums, atradās arī zīda audums no tirgotāja, kas darbojas tepat Eiropā. Kad tas bija piegādāts, darbu sarakstam pievienojās arī lakata  malu (4*85 cm) apšūšana. Nevarēju sev liegt to baudu un šuvu ar roku!

Divi mēneši bija gana pietiekams laiks sagatavošanās darbiem. Šo laiku izmantoju maksimāli lietderīgi. Tomēr pēdējais brīdis, kad sākt šūt kopā, pienāca ātrāk nekā es gribēju. Bet par to neko vairs neteikšu - esmu no tās cilvēku kategorijas, kurus dedzinoši termiņi mobilizē. 

Manu solījumu viņa jau bija aizmirsusi. Būtu es viņas vietā, droši vien arī aizmirstu... Un varbūt labi, ka tā, jo saņemšanas prieks bija vārdiem neaprakstāms. Man neko vairāk nevajag - saņēmējas prieks un lepnums valkājot - ir mana labākā alga! 

Jau minēju, ka pa brītiņam vērsos pēc padoma pie zinošiem cilvēkiem. Dažādās sarunās esmu teikusi un esmu gatava to atkārtot vēl un vēl - labākā vieta, kur apgūt etnogrāfisko tautas tērpu darināšanu  un atsvaidzināt (vai iemācīties no jauna) latvisko rokdarbu prasmes, ir radošā māja Latvietes pūrs! Milzīgs paldies mājas dvēselei Aivitai Heniņai un skolotājai, pie kuras apgūstu jau trešo kursu, Antrai Šarlotei Blomei! Jūs esat iedvesmas un enerģijas avots un vienmēr priecājos tikties! Starpcitu, piesakoties 2 gadu programmai, šajā laikā var arī radīt sev tautas tērpu!

Toreiz, kad meklēju, kur papārbaudīt, cik 'pareizi' esmu pašmācībā apguvusi tautisko kreklu šūšanu, manās soc tīklu ziņu lentēs iepeldēja informācija par Latvietes pūru, bet biedēja tas, ka jābrauc uz Lielvārdi... Tagad esmu ļoti priecīga, ka toreiz pārkāpu sev pāri - stunda mašīnā vai stunda vilcienā sev (ar grāmatu vai rokdarbu rokās) un esi klāt!   Jau trīs gadus nedēļas nogalēs es pazūdu tur, kur viss pasaulīgais kļūst maznozīmīgs un varu iemācīties ko jaunu!