Ģimenes relikvijas

Dāvanu radīšana man ir ļoti īpašs process. Ir reizes, kad uzreiz ir skaidrs, ko dāvināšu un tad atliek vien ķerties klāt. Tomēr reizēm nākas krietnu laiku lauzīt galvu, līdz saprotu, ka tieši mans izdomātais būs pareizais! Un man tik ļoti patīk tas radīšanas un labo domu "ielikšanas" process, ka arī vīrs jau ir samierinājies, ka par daudzām ikdienišķām lietām tajā laikā vienkārši mēdzu aizmirst!

Pirms pieciem gadiem, kad saņēmu ielūgumu uz brālēna kāzām, man bija skaidrs, ka dāvanā būs izšuvums un šūšanas procesā man tapa skaidrs, ka jātaisa albums.
Pirmais albums ir 100% mans roku darbs - pirku kartonu un zīdpapīru, pasūtīju sagriešanu vajadzīgajos izmēros, līmēju kopā, taisīju caurumus skrūvēm, taisīju vākus un beigu beigās, pēc ļoti ilgas meklēšanas arī pareizās skrūves atradu un saskrūvēju).

Kopumā process bija garš un aizraujošs, bet vīrs gan pēc tam piekodināja, ka vēlreiz ko tādu mājas negribētu piedzīvot! Lieki piebilst - pēc pāris nedēļām mums bija jādodas uz vēl vienām kāzām un azarts mani jau bija pieveicis - saprotams, ka atkal dāvanai gādāju albumu! Bet tas jau ir citas ģimenes relikvijas stāsts.

Kad saņēmu brālēna īsziņu par meitiņas piedzimšanu, man nebija ne mazāko šaubu, ka arī šoreiz dāvanai gatavošu albumu! Ja pirmā un otrā albuma gadījumā nebija ne mazāko šaubu par izšujamā motīva izvēli, tad šoreiz ļoti ilgu laiku pavadīju, līdz atradu to, par kuru bija skaidrs uzreiz - ir īstais! Tā kā bija arī zināms, ka raudzību pasākums notiks vismaz pusgadu vēlāk, tad lēnos miera vējos sameklēju izšūšanai visu vajadzīgo un pamazām sāku bakstīt krustiņus. Tādā harmoniskā mierā, reizi nedēļā izšujot vien dažus pavedienus, nodzīvoju pavasari un vasaru, lai kārtējo reizi saprastu, ka ar šādu darbu laika plānošanu man ir galīgi bēdīgi. Reālais darbs sākās tieši 3 nedēļas pirms mazās radinieces apraudzīšanas pasākuma, kad saņēmu uz to ielūgumu. Pēc pirmo albumu radīšanas sarežģītā tehnoloģiskā procesa, kuru šoreiz nevarēju atļauties laika trūkuma dēļ, un ne pārāk veiksmīgā trešā kāzu albuma, kur nebiju atradusi pareizo albuma pamatu, man bija skaidrs, ka jāmeklē citas iespējas tikt pie kvalitatīva albuma.

Vairs neatceros, kad un kādā sakarā uzzināju par latviešu uzņēmumu Purpurs . Viņu produkcija ir nepārspējama un ar lielisku vēstījumu, un darbinieku atsaucība, palīdzot meklēt risinājumus manām pēdējā mirkļa idejām, ir vārdos nenovērtējama! Ne pirmo reizi pēdējā  brīdī  iegriezos viņu veikaliņā! Tā kā man jau bija pieredze sadarbībā ar Purpuru, pēc albuma arī šoreiz devos pie viņiem. Kopīgi piemeklējām izšuvumam visatbilstošāko albuma krāsu un tā kā tajā brīdī nebija pieejams albums ar pareizās krāsas lapām un vākiem, kopīgiem spēkiem izvēlējāmies albumu Plānam B, un vienojāmies, ka gaidīšu informāciju, vai izdosies realizēt Plānu A. Šajā brīdī teikšu tā - kopā mums izdevās! Purpurs no savas puses realizēja manu Plānu A, kas savukārt atviegloja tālāko procesu man. Bija palikusi vēl viena diena darba pabeigšanai un noformēšanai! Un, pateicoties Plāna A veiksmīgai realizācijai, man pat izdevās doties gulēt pirms pusnakts!

Hi hi, Ha ha par to, ko gan šoreiz esam sagādājuši dāvanai, jo iesaiņojums arīdzan bija gana zīmīgs ar savu izmēru. Viņi nojauta, ka tas atkal varētu būt albums. Nepacietība un trīcošas rokas, uztraukums un dedzība, knibinot vaļā lentas pušķi. Sajūsma un apbrīns, ieraugot dāvanu! Tā ir pati labākā samaksa par ieguldīto darbu - apziņa, ka cilvēks novērtē un tavu darbu lietos un glabās mūžam!

P.S. Pēc tik spraiga darba, man ir sakāmi divi lieli PALDIES!
Viens no tiem ir manam vīram, kurš ir samierinājies ar manu izklaidību un vienaldzību pret ikdienas mājas rūpēm šādu darbu radīšanas laikā. Par to, ka ir mans vēsais saprāts brīžos, kad loģiku no saprāta izstumj panika. Un par to, ka viņš vienkārši IR!
Otrs - lieliskajam Purpura kolektīvam un īpaši cilvēkiem ražošanā, kas atrada iespēju atkāpties no saviem ikdienas darbu grafikiem, lai palīdzētu radīt vienu ļoti īpašu dāvanu!

kad dāvanā ir tikai bumba

Parasti cilvēki, zinot ka jādodas ciemos, sagādā dāvanu, parūpējas par atbilstošu iesaiņojumu un tad bez krenķiem dodas sveikt gaviļnieku. Es šādi nemāku! Un nemaz nezinu, tas ir labi vai slikti. Tikai ārkārtīgi retas reizes un arī tad bieži vien vīra pierunāta, dāvanas iesaiņojumu gādāju bodē.

Šoreiz, gatavojoties apsveikt draugu puiku, izlēmām, ka necentīsiemies meklēt kaut ko no rotaļlietām, jo mums nav ne mazākās nojautas par to, kas viņa mantu kastē jau ir. Izlēmām par labāko, kas vien puikam var būt - bumbu. 

Jau izejot no sporta preču bodes, man bija skaidrs, ka dāvanu maisiņš klasiskais iesaiņojumam nebūs. Pārmalusi prātā savus "kāmja krājumus", sapratu, ka iesaiņojums šoreiz būs soma, lai puika pats to bumbu var nest!  Mani puiši tika izsūtīti velo braucienā pa pludmali, lai man ir miers mājās un līdz izbraukšanai uz jubileju viss būtu gatavs. Tā nu man sanāca patīkami darbīgs rīts un lieliska dāvana! 

Un jau pēc tam izrādījās, ka lielāka izmēra soma - tāda kā šī - jubilāra vecākiem bija ierakstīta vajadzīgo lietu sarakstā! 

Gadu veca apņemšanās un kas no tā visa ir sanācis

Tas notika pagājušajā vasarā, kad biju izsmēlusi savas pacietības un pašapziņas limitus. Manas mīļās džīnas pateica man ČAU un es biju izvēles priekšā - samierināties vai mainīties. Veiksmīga apstākļu sakritība mani aizveda uz izmaiņu ceļa sākumu. 
Es, kura vienmēr atrada miljons iemeslus pačīkstēt un sevi pažēlot - te aizbildinoties ar laika, te ar bērnu pieskatītāja, te ar naudas trūkumu, sāku iepazīt sporta klubu pasauli, svara nomešanas nolūkā. Un, lai būtu mazāk iespēju pēkšņi pārdomāt, nolēmu, ka par katru savu soli šajā ceļā "atskaitīšos" publiski uz savas facebook sienas. Šķiet par šo savu soli nācās klausīties visvairāk atsauksmes. Bija gan pozitīvas un uzmundrinošas, gan arī pretējas. Tomēr šī bija tā reize, kad man apkārtējo viedoklis bija mazsvarīgs - tik ļoti gribējās atgūt spīdumu acīs un spogulī ieskatīties ilgāk, nevis tikai garāmskrienot.
Lai nu kā ar tām emocijām bijis, gads ir apkārt, un zināms rezultāts sasniegts. Bet līdz mērķim gan vēl neliels ceļš ejams.
Sāku ar sporta kluba grupu piedāvājuma izpēti uz savas ādas. Nekādas ritmiskās, lēkājošās un kāpelējošās nodarbības nemaz neizmēģināju uz savas ādas, jo mugurai nepatīk, ja skrienu vai lēkāju, savukārt viens celis liek par sevi manīt, ja esmu izvēlējusies kaut ko ar kāpšanas elementiem. Tā kā piedāvājums ir pietiekams, pagāja apmēram mēnesis, līdz atradu savai sirdij un mugurai atbilstošo fitnesa veidu (diez tā ir pareizi saukt?) Body Art un piedevām - ar fantastisku treneri.
Sākums bija grūts. Sporta nodarbības 3x nedēļā un pārskatīts ēšanas režīms (nejaukt ar ēdienkarti) mainīja formu, bet nemazināja ciparus. Šis laikam bija emocionāli vissmagākais brīdis. Pirmais cipara kritiens tika piefiksēts pēc tam, kad biju aizgājusi uz Body Art "smagāko" paveidu - Deep Work - sirds sitās kā negudra, šķita, ka spēks nepietiks līdz dušai aizrāpot, sarkanums no vaigiem pazuda tikai pēc pāris stundām. Toties kāda enerģija un vēlēšanās darboties tālāk! Tātad, pirmais panākums uz svariem bija pēc apmēram 2,5 mēnešiem.
Tālāk par galvenajām lietām, ar kurām šī gada laikā saskāros:
Slinkums. Domāju, ka katrs no mums ir saskāries ar šo vārdu un šīs parādības dažādajām izpausmēm. Pirmos mēnešus, kad biju ar savu plānu tik ļoti pārņemta, savā tuvumā viņu nemanīju. Lūzums punkts iestājās un slinkums sāka izpausties apmēram kādā 3.-4.mēnesī kopš sākuma. Un bija jau arī iemesls- biju atvadījusies no 2 trešdaļām iznīcināšanai pieteiktā svara. Šajā mirlī man jāsaka milzīgs paldies savam vīra kungam, kurš vienmēr atrada pareizos motivācijas vārdus vai vienkārši pateica, ka man laiks sakrāmēt somu un "notīties" uz sporta klubu, uzlabot omu. Un tad, kad sapratu, ka tas tiešām palīdz nebūt īgņai, mani vairs nevajadzēja mudināt - gāju pati labprāt!
Veselība. No 2 trešdaļām lieko cukura paciņu biju atvadījusies, kad sapratu, ka tas notiek par strauju - 2 nedēļu laikā biju zaudējusi  nedaudz vairāk kā 1/3 svara. Arī organisms sāka signalizēt, ka ir par ātru. Apzināti nobremzēju. Svara kritumu apturēju, un drīz pēc tam salīdzinoši ātri, bez liekiem tēriņiem organisms sakārtoja hormonu sistēmu. Nākamā par sevi lika manīt plaukstas locītava. Sāpēja jau vairākus gadus, bet visas pārbaudes, kuras tika veiktas, neko lāgā neuzrādija. Tagad bija redzams ielmesls.  Ar ķirurga palīdzību savedu kārtībā arī to. Pavisam nesen par savu esamību atgādināja mugura, jo biju neapdomīgi nomainījusi kardiotrenažiera veidu, jo šķita, ka jūtos pietiekami spēcīga un likās ka slodzi tā brīvi varu palielināt. Ar šo kļūdījos vispamatīgāk, kā rezultātā esmu jau pāris mēnešus atteikusies no sporta vispār :( Divos gadījumos no trim, vaina noteikti meklējama manā neapdomībā. Par trešo - iespējams, arī līdz rokas operācijai nonācu palielinātās slodzes dēl, bet tik pat labi varu iemeslu meklēt kafijas biezumos.
Ēdienakarte un ēšanas režīms. Pirmais, ko visi parasti prasa, uzzinot, ka esmu pieteikusi karu liekajām cukura paciņām -  kādu diētu tu ievēro? Ja godīgi, tādai stingrai diētas ievērošanai es vienkārši esmu pārāk slinka un ar pārāk vāju raksturu. Ir tikai dažas lietas, kuras tā apzinīgi cenšos ievērot. Viena no tām - ēšanas režīms. Nekad neizeju no mājas, nepaēdot brokastis - kaut vai vienu rupjmaizes šķēli man vajag. Citādāk līdz dabam nokļuvusi esmu tādā badā, ka varētu apēst visu, kas pagadās ceļā. Otra - ēdienreizes ar apmēram 3-4 stundu starpību un daudz mazāku porciju. Liela dilemma bija vakariņas, jo pēc darba parasti bija sporta klubs, savukārt pēc nodarbībām ēst gribas nežēlīgi. Un šo visu vēl vairāk grūtu padarīja mana vīra izraudzītais laika pavadīšanas veids, kamēr es sportoju - saldumu gatavošana. Te nu atzīstos - ne katrs kārums tika noglabāts brokastīm! Grēkoju arī ar saldumiem vakariņās.... Un tad, kad ir kādas viesības. Ļoti patīk man gatavot dažādas uzkodas! Ko vairāk neēdu? Tā kā neesmu ieviesusi sev atsevišķu ēst gatavošanu, ēdu visu. Vienīgi  kādreiz tik ierastie kartupeļi un makaroni tagad tiek gatavoti daudz retāk. Uz pannas ceptu ēdienu cenšos aizstāt ar cepeškrāsnī gatavotu.
Šobrīd, kad ir pagājuši gandrīz 2 mēneši, kopš muguras veselības dēļ pārtraucu sporta nodarbības, uz svariem kāpusi neesmu. Pēc sajūtām un apģērba gan varu teikt - ar steigu jādodas atgūt pazaudētās formas! Un es to noteikti darīšu!

Ar šo visu es ļoti vēlos pateikt PALDIES cilvēkiem, ar kuriem runājot par svara zaudēšanas tēmām, ieguvu daudz noderīgas informācijas. Tiem, kuri ik pa laikam lūdza kādu postu ģīmju grāmatā, jo vienkārši patika lasīt par manām emocijām un arī tiem, kas izteica kritiku par pasākuma publiskošanu. Tādi nu mēs letiņi esam - katrs savā stūrī rušināmies savā nodabā, kaut reizēm tikai viens izteikts vārds var palīdzēt atrast pareizo atbildi uz jautājumu, kas neliek mieru jau kādu laiku! Paldies maniem vīriešiem, kuri saprata, kādēļ mamma pie vakariņu galda nenāk vai porcijas vietā izvēlas krūzi tējas. Un pati sev - par drosmi un apņemšanos atzīt, ka mans izskats nav perfekts, bet ļoti vēlos tādu iegūt!

domās izauklētas brokastis

Lielu daļu no lietām, kuras es esmu darinājusi, pirms tapšanas esmu izauklējusi savās domās ilgu laiku iepriekš. Tieši tā notika arī ar manu vakardienas eksperimentu. Šoreiz - virtuvē.
Vairākas nedēļas interneta pārlūkā atvērta stāvēja Jūlijas Visockas mājas lapā esošā Vācu magoņu kūkas recepte. Un vakar beidzot sakrita visi apstākļi, lai es to realizētu.
Un šī rīta brokastīs bija kūka!

Lai gan sākumā šķita, būs pinķerīgi, tomēr ar vīra palīdzību tikām galā pārsteidzoši ātri un piektdienas brokastīs mums bija kūka!

rūtaino šortu svītrainā kopija

Domājams mēs visas zinām, cik reizēm neiespējami ir iegādāties kādu apģērba gabalu vīrietim. Viens no zināmākajiem iemesliem ir vīriešu nevēlēšanās doties uz veikaliem. Bet, ja vēl gadās, ka vīriešcilvēks nav "ieliekams" apģērbu ražotāju standarta izmēru rāmjos, tad jauna apģērba iegāde ir teju neiespējamā misija. Tādēļ apģērba iegāde manam vīram ir atkarīga no veiksmes. Šoreiz biju nolēmusi pārbaudīt savas spējas un vīra iedrošināta, par paraugu un piegrieztnes avotu izmantoju vienus viņa ļoti iecienītus šortus. Un pēkšņi bija arī skaidrs, ka šim mērķim tiks izmantots audums, kas jau labu laiku bija iegūlis skapī un gaidīja savu īpašo projektu. Vien piebildīšu - vīrs sākumā auduma izvēli akceptēja un darbošanās varēja sākties!
Pāris dienas tika veltītas piegrieztnes pārzīmēšanai, piegriešanai un sadiegšanai. Kaut kad šī procesa vidū, vīrs garāmejot pamanīja, no kāda auduma gatavojos šūt. Lieki piebilst - savas  emocijas par to, ka no uzvalka auduma tak nešujot šortus un kur viņš ar tādiem ies, nepaturēja pie sevis. Bet mans spīts un mūza uz pleca neklausījās. Lēnām čubināju augšā ar domu, ka gan jau kaut kad uzvilks. Bet, ja galīgi nepatiks, atradīšu jaunu īpašnieku.
Visas manas bažas izrādījās veltīgas - tiklīdz uzvilka, uzreiz paziņoja, ka ir lieliski un audums vispār dievīgs ;)

Viens no vīra izteiktajiem argumentiem pret auduma izvēli bija atbilstošu apavu un piemērotu kreklu trūkums. Par apaviem man uzreiz bija skaidrs, ka bažas veltīgas. Savukārt, pirmajā dienā sakombinējot tos ar svītrainu kreklu, mans cienītais pārsteidza mani - tik lieliski viss izskatījās kopā!

Man patīk, vīrs ir apmierināts un arī darbā priekšnieks esot akceptējis! Tagad man āķis lūpā - gribas vīram uzšūt vēl kaut ko!

P.S. par svītrām dažādos virzienos - kabatas apzināti tika taisītas aplamas!