saruna dūmu mutuļos

Spriežot pēc virsraksta, šis būtu ievietojams kategorijā par nedarbiem, ja stāsts būtu par manu sarunu. Bet saruna pīpētavā nebija man - runātāji bija mans Lieliskais un viņa kolēģis. Var padomāt - kāds gan viņai ir labums no vīra pļāpām brīvbrīžos! Un arī man nemaz prātā nebūtu ienācis, ka man būs kāds labums. Bet ir. Un manu radošo izvirtību loku šī saruna ir tikai paplašinājusi.

Nu tā, pietiek runāt aplinkus - šīs sarunas rezultātā manā īpašumā nonāca vēl viena īpaša šujmašīna - darba kārtībā esoša 1864.gada amerikāņu firmas Wheeler & Wilson šujmašīna "smagiem" materiāliem. 

Sākumā, kad vīrs pateica, ka ir iespēja pie tik senas mašīnas tikt, īsti nezināju, vai tāda man ir vajadzīga, bet tad, kad man izstāstīja, ka iepriekšējā saimniece ir šuvusi ar to ādu, man vairs nebija šaubu, jo mans mūsdienīgais "brālis" pie vairāk kā trīs standarta kokvilnas kārtām sāk spēlēt izturības spēli ar manu pacietību!

Pāris dienas tā nodzīvoja pie manis, gaidot savu kārtu. Es, savukārt, gaidīju uz vīra brīvo laiku - lai viņš apskatās ar vīriešcilvēka skatu. Kamēr es gaidīju, mans lieliskais nogādāja to pie sava tēva. Mūsu opītim vienmēr nagi niez savest kārtībā kādu aparātu! Viņš to apčubināja pēc labākās sirdsapziņas - iztīrija, saeļļoja, uztaisīja jaunu pamatni un pierīkoja mūsdienām vienu ļoti nepieciešamu lietu - elektromotoru. Palīgā, pats par sevi saprotams, tika pieaicināts arī vīra brālis, kurš šajā procesā bija norīkots nepieciešamo sīkumu sagādnieka lomai - nodarbei, kas viņam vislabāk padodas un patīk! Kārtējo reizi sapratu, cik lieliskā ģimenē esmu ieprecējusies - manām reizēm vājprātīgajām idejām teju vienmēr tiek atrasts kāds saprātīgs budžeta risinājums! 

Pāris reizes paciemojos pie meistariem apčubināšanas procesa laikā un drīz vien jau varēju vest savu "jauno" draudzeni uz mājām. 

Par jaunieguvumu priecājos kā mazs bērns, bet bija arī nedaudz bail ķerties klāt. Kādu vakaru, saēdusies drosmi, un, izmantojot mirkli, kad mājās esmu tikai es pati, nolēmu izmēģināt. Ar ādu gan nolēmu nesākt - pirmais darbs viņai manās mājās bija karstuma cimds virtuvei. Bet par to jau citā stāstā! 

mēbele ilgam laikam

Pirms daudziem gadiem, kad kā zaļš iemīlējies gurķis ienācu sava vīra ģimenē, ļoti daudzas lietas sāku apgūt no jauna un ar zināmu izbrīnu skatījos uz dažādiem vīriešcilvēku paštaisītiem priekšmetiem.Viens no tiem bija gludināmais dēlis, kurš tobrīd man šķita ārkārtīgi smags un neērts.

Kopš  tā laika ir pagājuši padsmit ar astīti gadi, un nu jau esam no kopīgā mitekļa pārvākušies uz savu. Gandrīz 8 gadu laikā, kopš dzīvojam savā dzīvoklī, esam nomainījuši 3 pirktos gludināmos dēļus. Opīšu mājās joprojām tiek lietots tas pats "smagais un neērtais" gludināmais dēlis...  Ņemot vērā manu pēdējā laika aizraušanos ar šūšanu, dzīve bez normāla gludināmā dēļa bija sākusi palikt kaitinoša. Pēdējais nopirktais nebija slikts, bet dažu detaļu izturība lika par sevi bieži manīt. Man daudz nevajag - kamēr uz kājām nekrīt un gludekļa svaru tur, varu arī gludināt, tādēļ īsti laikam nemaz par jaunu mēbeli sapņot nebiju sākusi. 

Bet vīrs problēmu bija pamanījis un par manu vajadzību pastāstījis saviem vecākiem. Un pavisam nesen es saņēmu ziņu, ka mēbele ir gatava! Vajag vien apvilkt!

Šādam īpašam gadījumam par godu nolēmu, ka jāiegādājas speciāls audums gludināmajiem dēļiem, par kuru biju pa ausu galam dzirdējusi. Pamatojumu par šādu izvēli pastāstīt nevarēšu, jo šis bija pirkums no sērijas - gribu un viss! Kad vajadzīgais bija sagādāts, talkā tika pieaicināts vīra kungs ar skavotāju un vecais gludināmais dēlis varēja doties pensijā. 

 

Noturība pret karstumu ir tā īpašība, kas šo audumu izceļ ierastās kokvilnas priekšā. Kā tas izpaudīsies realitātē, būs jāprasa man pēc pāris gadiem. Pirmā gludināšanas reize sagādāja nelielu pārsteigumu - bija ierasts, ka gludināmais priekšmets it kā pielīp pie gludināmā dēļa un tādēļ nav speciāli jāpietur, bet tagad dēlis ir slidens un jātur ir viss, kokvilnas kreklus ieskaitot. Bet ar šo mīnusiņu jau esmu iemācījusies sadzīvot! 

skopums pārākajā pakāpē - pirmais rezultāts

Šī bija vajadzība, kas par sevi jau sen lika manīt. Visas bodē iepirktās spilvendrānas bija absolūti nepiemērotas mūsu gulēšanas paradumiem - spilvens regulāri "kāpa" ārā no tām. Interesanti, ka klasiskās konstrukcijas spilvendrānas ir izmantotas visu laiku, taču nezin kapēc pēdējā laikā tā spilvena nekārtība tracināja nežēlīgi. 

Lūk, kad biju sakrāmējusi kaudzīti ar krekliem ārā mešanai, gluži kā kino, man gar acīm nozibēja kaut kur interneta dzīlēs redzēta bilde - no krekliem uzšūtas spilvendrānas! Galvenā to īpašība - krekla aizdare, kas neļauj spilvenam krist ārā!

Par vienu gan laikam tagad jāaizmirst - negulēsim vairāk uz vienāda paskata spilveniem. Vai arī ar tālejošu domu turpmāk jāpērk 2 vienādi krekli !

skopums pārākajā pakāpē

Nezinu kā jums, bet man ir viens nelāgs ieradums - nevaru šķirties no lietām, kuras vēl būtu izmantojamas. Šis stāsts ir par krekliem, kuriem aproču malas un apkakles stūri ir jau neglābjami nolietojušies, bet pārējais vēl būtu tīri labi izmantojams. Un, ja vēl vīriešcilvēks augumā diženāks pagadījies, tad dažādiem darbiņiem izmantojamais materiāls ir fantāziju rosinošā apjomā. 

Ik pa laiciņam man uznāk mānija iztīrīt skapjus no lietām, kurām ilgu laiku neviens nav ķēries klāt. Pēdējā reizē iepriekš pieminēto kreklu krājums kārtējo reizi tika papildināts. Vīrs jau grasījās ar vieglu roku izmest, bet man tā "sāpēja" šī  doma!  Smieklīgi, vai ne?

Un tad, viena vajadzība sekoja otrai. Atmiņā nozibsnīja kaut kur redzēta bilde un manu plānoto darbu sarakstam pievienojās plāns, ko iesākt ar daudzajiem krekliem! 

Ideja ir, tagad tik atliek pareizo zvaigžņu stāvokli sagaidīt, lai realizētu iedomāto! Un, kad būs gatavs, noteikti parādīšu, kas sanācis!

līgums ar Rūķi

Reizēm Ziemassvētku rūķis savus aģentus sūta uz bodēm. Reizēm aģentus pieņem darbā darbu apvienošanas kārtībā. Man jau vairākus gadus tiek otrais variants. Šogad mūza vēl pamanījās uz to laiku aizklīst brīvdienās. Mēģināju pārslēgt darba līgumu ar Rūķi un mesties iekšā bodēs, bet Rūķis nebija ar mieru - zāģēja mani no visām pusēm un neļāva pārkāpt līgumu. Un tad, sajutusi manu izmisumu, Mūza nolēma pārtraukt savu atvaļinājumu un glāba manu darba līgumu :D Nedaudz neinteresanti no malas vērotājiem, jo viena ideja tika realizēta 3 reizes -  trīs cepures un šalles komplekti.

 

Bildes gan ir tikai no pēdējā uzšūtā komplekta. Pirmie aizgāja dzīvē neiedokumentēti manā foto arhīvā