kraukšķam zaļi

Pavasarī, kad dārzā sāka parādīties pirmie zaļumi un portāli tapa pilni ar veselīgu zaļumu kokteiļu receptēm, izlasīju rakstu par kalē salātiem un to, cik šis zaļums īpaši labs. Veikalos piedāvājumā jamos neatradu. Sēklu stendu piedāvājums arī bija gaužām pieticīgs. Biju jau pamazām atmetusi domu par to audzēšanu pašu dārzā. Iečīkstējos vīra brālim, ka dikti šito gribētos un palūdzu, lai nopērk sēklas, ja nu gadās kaut kur tādas manīt. Man pa ceļam netrāpijās un es arī tā īpaši nemeklēju - ja biju bodē pie sēklu stenda, tad piedāvājumu izpētīju kārtīgi, bet bez rezultāta. 

Es biju iečivinājusies pareizajās ausīs - drīz vien sēklu paciņa bija sagādāta un omes čaklie, zaļie pirkstiņi stādiņu jau dobē iestādījuši. Vasarā ne reizi vien gribējās nogaršot, bet te pusdienu plāni jau gatavi, te noskaņojums nav pareizais eksperimentiem ar kaut ko jaunu. Tā tie tur auga - savā nodabā un droši vien jau apvainojušies, ka neviens lāgā uzmanību nepievērš. Interesanti, ka tā kārtīgi kuplot tie sāka tikai uz rudens pusi. Īsta skaidrība, kādēļ man tie būtu jāved mājās, man nebija, bet tik ļoti gribējās mājās tos kruzuļus. Ievākusi informāciju no sēklu sagādnieka, ka viņš tos ēd kā salātu lapas ar citrona sulas/ eļļas mērcīti, vedu mājās ar domu, ka droši vien rīkošos tāpat. 

Atbraukusi mājās, iebridu palasīties, ko interneta plašā pasaule piedāvā. Meklētājs izmeta šādus tādus vispārīgus rakstus un tālāk sekoja links uz Kristas blogu, kur atradu vienu no iespējām - pagatavot čipsus. Tā kā puiši bija pasūtījuši suši vakariņās, šī recepte bija ļoti piemērtota paralēlajam procesam. Kad gatavas bija vakariņas, gatavi bija arī zaļie kraukšķi. Garša interesanta, kraukšķīgums nepārspējams. Tagad zinu - līdz nebūšu atradusi citu pielietojumu šim kruzuļkāpostam, kā komentāros tas tika nodēvēts Kristas blogā, kraukšķēšu zaļi!

mamm, es saplēsu bikses....

Kopš esmu sākusi diezgan aktīvi šūt, uz jautājumiem, vai šuj arī džinsu, vienmēr esmu atbildējusi, ka manuprāt, tas neatmaksājas - vieglāk ir aiziet uz bodi un iepirkt kārtējo džinsu pāri. Un, tā kā puikas man ar apskaužamu regularitāti paziņo, ka te bikses par mazu, te atkal celis caurs, gājiens uz bodi nav nekas neparasts. Jocīgi bija tas, ka pie kārtējā cauruma noziņošanas man, šajās brīvdienās man doma par bodi nemaz neienāca prātā - uzreiz galvā tika izkalkulēts šūšanas plāns! Un arīdzan pasākuma veiksmīgam iznākumam nepieciešamie puzles gabaliņi - piegrieztne, audums, laiks, motivācija - pēkšņi sakārtojās ideālā bildē. Pirmie 2 savu zvaigžņu stundu gaidīja jau kādu brīdi, pēdējie elementi visu salika pa vietām pavisam negaidīti.

Ar nepārspējamu vieglumu padevās šūšana! Izbaudīju to, ka manā rīcībā ir trīs mašīnas - vienai tika uzticētas pamata vīles, otrai dekoratīvās un overloks akurātai kreisajai pusei. Un tad, kad viss jau bija teju gatavs, izrādījās, ka esmu pieļāvusi vienu nozīmīgu kļūdu - nepārmērīju piegrieztni, kā rezultātā bikses ir tik lielas, ka tagad jāgaida, līdz puika pieņemsies apaļumā! A brālīc mums no sērkociņu dzimtas - baro, cik gribi, tāpat ribas laukā spiežas :( 

Pirmais piedāvājums no vīra puses bija - ārdi ārā! Uz šo nebiju pierunājama, jo man kļuva žēl ieguldītā darba un diez vai tik akurāti būtu sanācis vēlreiz. Toties tagad zinu, ka nākamajā rudenī varēšu vieglprātīgāk pieiet apģērba sarūpēšanai - vienas bikses jau būs!

 

bez konkrēta mērķa...

.... tika iepirkti divi ādas gabali. Kad ieraudzīju tos, man uzreiz bija skaidrs, ka taps soma. Idejas kā jau ierasts, pa galvu maisījās dažādas. Skaidrs bija tikai tas, ka soma būs man un nedaudz mazāka par jau esošajām. 

Pārskatot savus Pinterestā saglabātos paraugus, domās bija 2 varianti. Viens, kas bija kā rokas soma, bez lences un otrs - ar lenci, kas vairāk atbilda manām ikdienas prasībām - tā, lai rokas ir brīvas un ikdienas nepieciešamais minimums ir vienmēr līdzi. 

Atlika vien sagaidīt pareizo zvaigžņu stāvokli un darbs varēja sākties! Tika atrasts brīvs laiks un, pavadot dažus vakarus pie šujmašīnām, pati soma bija gatava! Pārāk vienkārši un ātri. Dažas blondas kļūdas jautrībai, bet kopumā fiksi un teju neinteresanti. Tikai tajā brīdī man ne prātā nevarēja ienākt, ka furnitūras ielikšana būs klupšanas akmens šajā projektā! Sagādājusi nepieciešamo, devos uz vienīgo vietu Rīgā, kur šo pakalpojumu var iegādāties. Man par skādi, tur nekas nesanāca, jo pie viņiem manus iepirktos rinķus ielikt nevarēja (nebija atbilstoša izmēra instrumentu) un arī alternatīva - iegādāties pie viņiem furnitūru man nepieciešamajā tonī, lai to uzreiz ieliktu - nepastāveja! Testā sabojāts rinķis un vēl  par to piestādīts rēķins :( Mani kā potenciālo klientu viņi ir pazaudējuši!

Ko tādās situācijās dara latvietis praktiskais? Brien interneta dziļumos un meklē nepieciešamo, lai visu paveiktu mājās saviem spēkiem! Nedēļa ar astīti gaidīšanas un saņēmu pastkastē paziņojumu par to, ka man pienācis sūtījums. 

Stunda vīra stipro roku kompānijā - mana sadarbība ar āmuru un instrumentiem šoreiz nebija lemta veiksmei - un uz sestdienas vakara koncertu jau varēju doties ar jauno somu! 

 

 

citādas līgo brīvdienas

Līdz šim tuvākai un tālākai braukšanai esam izvēlējušies auto, jo šī ceļošanas veida priekšrocība ir bagāžas svars un daudzums, kas ir ierobežots vienīgi ar apjomu - tik cik ielien bagažniekā. Bet šoreiz mērķis - Tatri - bija tas, kas manī viesa neziņu! Ko ņemt? Cik daudz ņemt? Kā tur būs? Šādi jautājumi man pa brītiņam uznāca, bet, nespējot izdomāt atbildes, ātri vien par tiem aizmirsu un dienu pirms izbraukšanas man vēl nebija ne mazākās nojautas par to, ko man vajadzētu krāmēt somā un kas īsti mūs tur sagaida. Vienīgais, ko zināju - līdzi jāņem ēdamais un labs garastāvoklis.  Beigu beigās, abi ar Lielisko pēdējā vakarā sākām vākt kopā nepieciešamo, ar aprēķinu, ka projām no mājām būsim maksimums 5 dienas un laika prognoze Jāņu brīvdienām Slovākijā daudz neatšķīrās no prognozes Latvijai - arī tur solīja lietu.

ar padsmitnieces maksimālisma sajūtu

Savu prasmju pilnveidošanai, pirms dažiem gadiem biju metusies iekšā šūšanas teorētisko un praktisko zināšanu papildināšanā. Tagad sertifikāts par apgūtajām prasmēm kabatā, bet tam visam klāt arī nelāga pieskaņa - manī bija uzradušās bailes. Bailes uzsākt projektu, pirms neesmu līdz galam par visu pārliecināta, bailes sabojāt materiālu un domas par to, ka varētu nesanākt, ka nemācēšu pareizi izlabot, reizēm bija tik spēcīgas, ka tā arī līdz darbībai nenonācu. Iepirktie audumi turpināja krāties "šķūnītī" un bailes turpināja pār mani valdīt - pieķēros vien retam projektam un arī tad vienmēr cīnījos ar sevi. 

Šonedēļ mana baile pagaisa - biju izdomājusi modeli no auduma, kas šķūnītī bija iegūlis pirms pāris gadiem. Klāt fiksi tika sarūpēts mellais, jo atmiņā bija palicis, ka puķainais var nepietikt. Dienā, kad paņēmu šķēres rokā, sajutos tāpat kā pirms gadiem divdesmit, kad varēju diennakti pie šujmašīnas nosēdēt, lāgā nezinot, ka vajadzētu sadiegt, piemērīt un vispār sākumā arī kārtīgi mērus noņemt! 

Par pamatu izmantojot kursos pēc maniem mēriem uzzīmēto blūzes pamata piegrieztni, fiksi sazīmēju to, no kuras būtu jāiznāk iedomātajam, tikpat fiksi kā uzzīmējusi uz papīra, izgriezu no auduma un ar absolūtu brīvības sajūtu ķēros pie šūšanas. 

Kaifs pāris vakarus un blūzīte gatava!