iemīlēt krāsu salikumu

Jau tad, kad iznāca šis Burda žurnāls, zināju, ka šo vasaras kleitu reiz uzšūšu. Tajā brīdī manos  krājumos nebija audums, kurš man patiktos šim modelim. Arī šo gadu laikā, iegriežoties audumu bodēs, audums šai kleitai pa rokai nepatrāpījās. Līdz pirms pāris nedēļām, pārcilājot trikotāžas gabalus audumu lielveikalā, no pirmā acu skatiena iemīlējos šajās svītrās un krāsu salikumā. Mulsināja tikai auduma struktūra - salīdzinoši bieza, sintētiska trikotāža. Izpētījusi pārējās interesējošās kastes un plauktus, sapratu, ka nevarēšu mierīgi gulēt, ja nepirkšu...

Kā aizsvilusies mājās meklēju vajadzīgo žurnālu. Nebija. Bet vajadzēja būt. Pēc pāris dienām drudžainas meklēšanas un atmiņas krātuvju vētīšanas, tas laimīgi atradās mammas mājās. Atviegloti varēju uzelpot - nebūs tomēr jāatsakās no prātā ilgi  auklēta projekta realizācijas!  

Viens karstas darba dienas vakars tika pavadīts uz vēsas grīdas, ņemot ārā piegrieztni un griežot audumu un vēl pāris šujot. Būtu jau sanācis ātrāk, bet karstums uzdeva savu, krietni lēnāku tempu. Bet sestdienā obligāti jāvelk mugurā, jo biju tā iedomājusies! Paspēju.

Sestdienas rīts nāca ar pārsteigumu. Darba dienu rītos ierasto +20 grādu vietā, kas dienas laikā sasniedza arī +30, termometra stabiņš brīvdienas rītā bija pakāpies līdz knapiem +14. Saules klātbūtne viesa cerību, bet mamma, ieraudzījusi, ka tik plikā kleitā taisos laukā no mājas, atgrieza realitātē ar vārdiem: "Tu nosalsi!" Spītībā pretī atcirtu, ka pavilkšu apakšā džinsus, nemaz vēl nestādoties priekšā, kāds būs koptēls. Iepatikās! Balerīnkurpju vietā izvēlējāmies platformas basenes un varēju doties dzīvē!

 

māju sajūtai

...aizskalot dienas emocijas un sajust mājas....

...pamosties brīvdienas rītā un nesteidzīgi pagatavot mīļumiem brokastis...

...brīvā brīdī ieritināties krēslā ar grāmatu un garšīgas tējas krūzi kompānijā... 

Šīm sajūtām man pietrūka viena sastāvdaļa - ērta mājas kleita. Teiksiet halāts? Nē, manā prātā šis vārds nav savienojams ar omulību nesteidzīgos rītos un vakaros. Jā, tāds man ir, bet tikai lai tiktu no vannas istabas līdz gultai un otrādāk. 

Batikotais trikotāžas audums manos krājumos nonāca, jo bija pārāk skaists, lai atstātu veikalā. Īpaši, ja zini, ka  nākamajā veikala apmeklējuma brīdī tāds tur vairs tiešām nebūs. Pirmā doma bija par džekiem, kuriem atkal vajadzētu atjaunot naktstērpu krājumus. Vīrs, ieraudzījis krāsas, stingri noteica, ka viņiem tāds ku-kū tiešām nepatiks. Kā jums šķiet, ko puikas teica, kad ieraudzīja audumu, uz kura jau biju izlikusi piegrieztnes detaļas? 

Iecerēts kā vienas dienas projekts, pasākums ievilkās uz trijām. Bet, lai kā arī mašīnas niķotos, nevienā brīdī neuzradās tā nejaukā sajūta, kad gribas iesākto iemest kaktā un kādu brīdi virsū neskatīties.  Modelis bija galvā kādu laiku izsapņots - angliski runājošajā pasaulē pazīstams kā wrap-dress, piegrieztne uzzīmēta, izmantojot pēc maniem mēriem kursos uztaisīto blūzes pamatpiegrieztni. 

 Un pirms kāda brīža atkal sajutu bezcerīgo ko-man tagad-darīt sajūtu. 

Jādomā, ka ne uz ilgu laiku ;)

bacilis, jeb kā es pie jaunas somas tiku

Man bija vajadzība - soma, kurā es varētu ietilpināt mazo darba kompīti un vēl kādu čupiņu A4 formāta papīrus. Kamēr biju lielas ikdienas somas nēsātāja, šie priekšmeti problēmas nesagādāja, bet, kopš lielo somu ir aizstājusi mazāka, biju sprukās - vai nu jāatsakās no kompīša paņemšanas līdzi, vai atkal vajag lielu somu. Tā kā darbs ir darbs un īsti nepateiksi: "somā neielīda", vajadzēja risinājumu.

Risinājums atradās ļoti tuvu. Vai es stāstīju, ka līdz ar brīdi, kad es iepazinu ādu kā izejmateriālu savām idejām, šis bacilis ir pielipis arī manam vīram? Ja manas intereses beidzas tur, kur šujmašīna vairs nespēj tikt cauri ādai, tad vīra interese šajā mirklī tikai sākas. Viņam patīk ādu šūt ar rokām un tas viņam izdodas krietni labāk kā man. 

Par savu vajadzību izstāstīju dienā, kad tapa skaidrs, ka viņam vismaz nedēļa būs jāpavada mājās sēdus / guļus režīmā. Parādīju dažas somu bildes, kuras biju savilkusi savā Pinterest somu kontā. Es nemaz iedomāties nespēju, ka tās pašas dienas vakarā jau man tiks piedāvāts apstiprināt maketu - papīra somu. Tālākais process jau visiem rokdarbniekiem vienāds - dari, līdz ir gatavs. Un gatavs bija tieši laikā - īsi pirms iestājas diena, kad nevaru pateikt nē kompīša līdzi paņemšanai... 

 

 

Jau pirmajā dienā atklāju, ka man ir sarūpēta soma ar īpaši ērtiem rokturiem. To garums ir tieši tāds, lai uzliekot somu uz pleca, var uzreiz aizmirst, ka tev vispār ir soma - ne slīd no pleca lejā, ne jūti smagumu! Un apziņa, ka tāda ir tikai man, vienmēr ceļ spārnos! 

Paldies, Lieliskais! 

patīrīt šķūnīti

Īsti pavasarīgs virsraksts, vai ne? Manā gadījumā šķūnītis ir vieta, kur glabāju savus mirkļa vājības brīžos iepriktos audumus. Turpat nonāk arī "kaut kas vēl sanāks" kategorijas atgriezumi. Šajās brīvdienās zvaigznes sakrita tā, ka pavasara tīrīšanas (ārā mešanas) vietā, šķūnīša krājumi tika pārvērsti divos lietderīgos izstrādājumos - es tiku pie kleitas, savukārt kāda maza dāma pie jaunas somiņas.

To trikotāžu toreiz nopirku puķu pēc - patika, pat ļoti. Nopirku un noliku. Atcerējos vien tad, kad kārtējo reizi šķūnītī meklēju ko citu. Konkrētas idejas man nebija līdz pagājušajai ceturtdienai. Tad sagribēju sev vienu šķību džemperi. Piegrieztne manos krājumos no krievu valodā lasāma foruma bija iegūlusi jau sen. Un vakars pirms svētkiem bija ļoti piemērots, lai lērumu A4 formāta lapu salipinātu reāla lieluma piegrieztnē. Viens nesaplānots sestdienas vakars un šķībā džempera ideja bija realizējusies ērtas un pavasarīgi puķainas kleitas veidolā. Bija tikai 2 nelielas atkāpes no piegrieztnes - izlēmu par labu arī otrai piedurknei un pieliku padsmit cm garumam - mans svārku komforta garums ir tieši šāds. 

 

 

pārsteigums ar pirmā slīcēna statusu

Domāju, spēlējos un eksperimentēju. Ilgi. Man pašai nebija tāda sajūta, ka manās mājās pietrūktu tieši viens groziņš, tādēļ ideja, ka tāds noteikti noderēs viņai, bija laikā - atkal varēju prātā ilgi izauklētu ideju realizēt. 

mazā papīra versija

Piegrieztni jau biju pārbaudījusi darbā ar mazu papīra versiju - tas pārliecināja, ka formu esmu izpratusi pareizi.


Lielāka piegrieztne ādas groziņam problēmas nesagādāja. Jaunas pārdomas radās par stūriem..... Man kā nelabojamai perfekcionistei - tām lietām, kuras palaižu plašajā pasaulē ir jābūt perfektām - bažas radīja stūri. Ļoti ļoti gribējās tādus akurātus un precīzus, bet nezināju kā. Domāju skaļi un mani sadzirdēja - vīrs pateica priekšā! Atlika tikai darīt.


Tā, tas nu bija izdarīts. Bet kā gan dāvināsi tukšu grozu? Manā prātā ceļoja miljons domu - varbūt to, varbūt šito, un tik pat ātri, kā atnākušas pie manis idejas, klāt bija arī attaisnojumi, kādēļ šo vai to nē. Grūti, līdz vienojos ar sevi, ka garda tēja, končas un blociņš ar krāsainiem rakstāmajiem noder vienmēr. Pirmie, lai dzīvei piešķirtu kādu patīkamu noti, otrie - mūzas lidojuma piefiksēšanai.

Gatavs ceļojumam uz jaunajām mājām

Tālāk jau tikai pasts un atkal gaidīšanas svētki. Patiks? Nepatiks? Noderēs vai nē?  Gaidīju ļoti pacietīgi. Un klusēju - nekur nevienam ne vārdiņa. Sagaidīju un smaidīju vēl pāris dienas! To sajūtu, kad ar katru šūnu jūti, ka saņēmējam patīk, novēlu izjust ikvienam!