vasaras garša

Kādam tā ir zemeņu, citam aveņu un vēl citam melleņu garša. Katram sava un tik ļoti īpaša! Man tā ir biešu lapiņu zupa. To dienu, kad varēšu vārīt šo zupu, gaidu kā bērns Ziemassvētkus! Un parasti vairāk par vienu reizi nesanāk, bet šis gads laikam ir izņēmums - izdevās vasaras garšu izbaudīt vairāk kā vienu reizi!

Pats ēdiena nosaukums visu pasaka priekšā - gatavošana notiek, kad biešu vagai ir pienācis retināšanas brīdis. Zupai nepieciešams tik vien kā krietna sauja mazo bietīšu, sauja burkāni (ja lieli, tad pietiek ar dažiem),  kartupeļi un vārīta ola garšas pilnībai. 

Es daru tā - notīru kartupeļus un burkānus, lielākās bietes atdalu no lapām un arī noskrāpēju nost dārza garšu. Ripiņās sagrieztus burkānus un bietes vienā ēdamkarotē eļļas apcepu, tad pieleju ūdeni, pievienoju sāli un parastās zupas garšvielas: lauru lapu un piparus smaržīgos un parastos.  Tā kā trauku mazgāšana nav mana mīļākā nodarbe, apcepšanu veicu katliņā. 

Kad ūdens kādu brīdi jau vārījies, pievienoju zupas izmērā sagrieztus kartupeļus. Tad, kad kartupeļiem līdz gatavībai nepieciešamas vēl pāris minūtes, pievieno smalki sagrieztas biešu lapas. Dažas minūtes vēl pavāra, ņem nost no uguns un atstāj ievilkties. Ievilkšanās perioda ilgums ir atkarīgs no tā, cik veikli izdodas vārītas olas nolobīt un sasmalcināt.

Ja ļoti uznāks kāre, tad noteikti vēl kādu reizi šovasar vārīšu zupu ar vasaras garšu. Tomēr tagad ir sajūta, ka gaidīšu šai vasarai ir gana. Gaidīšu nākamo vasaru!

kafija ar pienu

  

Pirms kāda laika nosolījos sev, ka nepirkšu nevienu jaunu auduma gabalu, pirms nebūšu esošos krājumus sašuvusi. Ha! Kaut nu tas būtu tik vienkārši! Bet ne par to ir šis stāsts!

Savu zvaigžņu stundu šoreiz bija sagaidījis pirms pāris gadiem iegādāts miesas krāsas mākslīgā zīda audums ar smuku faktūru. Modelis, lai arī laika gaitā detaļas bija mainījis, bija jau izdomāts. Atkal biju izdomājusi, ka neapgrūtināšu sevi ar piegrieztnes meklēšanu, bet zīmēšu to pati no kursos iegūtās blūzes pamatpiegrieztnes. Cik viegli tiku līdz izgrieztām detaļām, tik grūti man gāja ar šūšanu! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vienkāršā ābeces patiesība - obligāti sadiegt un pielaikot - būtu aiztaupījusi man čupiņu nervu un arī gatava būtu bijusi krietni ātrāk. Ievērot šo vienkāršo noteikumu apņemos katru reizi, kad šūšanas process ir bijis ar piedzīvojumiem, bet nākamajā reizē atkal jūra ir līdz ceļiem. Šis laikam jānoraksta uz rakstura īpatnībām :D

Jau sen gribēju brīvu, garu kleitu ar kuplu apakšu. Pirms vēl biju ķērusies pie šūšanas, mani darīja bažīgu auduma plānums un grūtības, kādas rasties, veidojot daudz mazas ieloces. Te nu mani atkal glāba pinterest krātuvē pamanītais padoms, ieloču veidošanai talkā ņemt dakšu. Ir gadījies riņķa līnijas zīmēt, izmantojot katla vāku, stūrus apaļot, palīgā ņemot monētu, bet to, ka reiz šūšu ar dakšas palīdzību, līdz tai dienai iedomāties nevarēju! Šis vienkāršais padoms to, kas varēja pārvērsties murgā, padarīja apbrīnojami vienkāršu - nebija pagājusi ne puse stundas, kad visa svārku daļa bija gatava savienošanai ar augšu!

Laika plānojums man vienmēr ir klibojis, tā pat arī tas, ka mana pašsajūta un noskaņojums ir vērā ņemams apstāklis, kura dēļ bieži vien tālāk nešuju. Līdz ar to kleitas pirmizrāde no piektdienas pārcēlās uz sestdienu. Un varbūt labi, ka tā - Kuldīgas dzīru noskaņa un pašas pilsētas burvība ļāva vairāk noskaņoties fotografēšanas procesam.

Vīra pirmais komentārs par auduma izvēli nebija glaimojošs - viņam pietrūkstot raksta un košuma. Spītējos pretī, ka man tak ir daudz košu rotu, kuras izmantot. Tiesa, pirmizrādes dienā šo apgalvojumu piemirsu un sākumā biju izvēlējusies melnu kakla rotu ar melniem auskariem. Viņš to piefiksēja, kad bijām jau kādu gabaliņu nobraukuši un nepaslinkoja braukt atpakaļ, lai es pildītu savu solījumu. Dienas beigās viņš pusčukstus atzinās, ka esot bijis lepns, vērojot pretī nācēju sejas!

iemīlēt krāsu salikumu

Jau tad, kad iznāca šis Burda žurnāls, zināju, ka šo vasaras kleitu reiz uzšūšu. Tajā brīdī manos  krājumos nebija audums, kurš man patiktos šim modelim. Arī šo gadu laikā, iegriežoties audumu bodēs, audums šai kleitai pa rokai nepatrāpījās. Līdz pirms pāris nedēļām, pārcilājot trikotāžas gabalus audumu lielveikalā, no pirmā acu skatiena iemīlējos šajās svītrās un krāsu salikumā. Mulsināja tikai auduma struktūra - salīdzinoši bieza, sintētiska trikotāža. Izpētījusi pārējās interesējošās kastes un plauktus, sapratu, ka nevarēšu mierīgi gulēt, ja nepirkšu...

Kā aizsvilusies mājās meklēju vajadzīgo žurnālu. Nebija. Bet vajadzēja būt. Pēc pāris dienām drudžainas meklēšanas un atmiņas krātuvju vētīšanas, tas laimīgi atradās mammas mājās. Atviegloti varēju uzelpot - nebūs tomēr jāatsakās no prātā ilgi  auklēta projekta realizācijas!  

Viens karstas darba dienas vakars tika pavadīts uz vēsas grīdas, ņemot ārā piegrieztni un griežot audumu un vēl pāris šujot. Būtu jau sanācis ātrāk, bet karstums uzdeva savu, krietni lēnāku tempu. Bet sestdienā obligāti jāvelk mugurā, jo biju tā iedomājusies! Paspēju.

Sestdienas rīts nāca ar pārsteigumu. Darba dienu rītos ierasto +20 grādu vietā, kas dienas laikā sasniedza arī +30, termometra stabiņš brīvdienas rītā bija pakāpies līdz knapiem +14. Saules klātbūtne viesa cerību, bet mamma, ieraudzījusi, ka tik plikā kleitā taisos laukā no mājas, atgrieza realitātē ar vārdiem: "Tu nosalsi!" Spītībā pretī atcirtu, ka pavilkšu apakšā džinsus, nemaz vēl nestādoties priekšā, kāds būs koptēls. Iepatikās! Balerīnkurpju vietā izvēlējāmies platformas basenes un varēju doties dzīvē!

 

māju sajūtai

...aizskalot dienas emocijas un sajust mājas....

...pamosties brīvdienas rītā un nesteidzīgi pagatavot mīļumiem brokastis...

...brīvā brīdī ieritināties krēslā ar grāmatu un garšīgas tējas krūzi kompānijā... 

Šīm sajūtām man pietrūka viena sastāvdaļa - ērta mājas kleita. Teiksiet halāts? Nē, manā prātā šis vārds nav savienojams ar omulību nesteidzīgos rītos un vakaros. Jā, tāds man ir, bet tikai lai tiktu no vannas istabas līdz gultai un otrādāk. 

Batikotais trikotāžas audums manos krājumos nonāca, jo bija pārāk skaists, lai atstātu veikalā. Īpaši, ja zini, ka  nākamajā veikala apmeklējuma brīdī tāds tur vairs tiešām nebūs. Pirmā doma bija par džekiem, kuriem atkal vajadzētu atjaunot naktstērpu krājumus. Vīrs, ieraudzījis krāsas, stingri noteica, ka viņiem tāds ku-kū tiešām nepatiks. Kā jums šķiet, ko puikas teica, kad ieraudzīja audumu, uz kura jau biju izlikusi piegrieztnes detaļas? 

Iecerēts kā vienas dienas projekts, pasākums ievilkās uz trijām. Bet, lai kā arī mašīnas niķotos, nevienā brīdī neuzradās tā nejaukā sajūta, kad gribas iesākto iemest kaktā un kādu brīdi virsū neskatīties.  Modelis bija galvā kādu laiku izsapņots - angliski runājošajā pasaulē pazīstams kā wrap-dress, piegrieztne uzzīmēta, izmantojot pēc maniem mēriem kursos uztaisīto blūzes pamatpiegrieztni. 

 Un pirms kāda brīža atkal sajutu bezcerīgo ko-man tagad-darīt sajūtu. 

Jādomā, ka ne uz ilgu laiku ;)

bacilis, jeb kā es pie jaunas somas tiku

Man bija vajadzība - soma, kurā es varētu ietilpināt mazo darba kompīti un vēl kādu čupiņu A4 formāta papīrus. Kamēr biju lielas ikdienas somas nēsātāja, šie priekšmeti problēmas nesagādāja, bet, kopš lielo somu ir aizstājusi mazāka, biju sprukās - vai nu jāatsakās no kompīša paņemšanas līdzi, vai atkal vajag lielu somu. Tā kā darbs ir darbs un īsti nepateiksi: "somā neielīda", vajadzēja risinājumu.

Risinājums atradās ļoti tuvu. Vai es stāstīju, ka līdz ar brīdi, kad es iepazinu ādu kā izejmateriālu savām idejām, šis bacilis ir pielipis arī manam vīram? Ja manas intereses beidzas tur, kur šujmašīna vairs nespēj tikt cauri ādai, tad vīra interese šajā mirklī tikai sākas. Viņam patīk ādu šūt ar rokām un tas viņam izdodas krietni labāk kā man. 

Par savu vajadzību izstāstīju dienā, kad tapa skaidrs, ka viņam vismaz nedēļa būs jāpavada mājās sēdus / guļus režīmā. Parādīju dažas somu bildes, kuras biju savilkusi savā Pinterest somu kontā. Es nemaz iedomāties nespēju, ka tās pašas dienas vakarā jau man tiks piedāvāts apstiprināt maketu - papīra somu. Tālākais process jau visiem rokdarbniekiem vienāds - dari, līdz ir gatavs. Un gatavs bija tieši laikā - īsi pirms iestājas diena, kad nevaru pateikt nē kompīša līdzi paņemšanai... 

 

 

Jau pirmajā dienā atklāju, ka man ir sarūpēta soma ar īpaši ērtiem rokturiem. To garums ir tieši tāds, lai uzliekot somu uz pleca, var uzreiz aizmirst, ka tev vispār ir soma - ne slīd no pleca lejā, ne jūti smagumu! Un apziņa, ka tāda ir tikai man, vienmēr ceļ spārnos! 

Paldies, Lieliskais!