Par kleitu, (krust)meitu un studenta sindromu

Šoreiz man šķita - es taču varu savādāk! Es varu sākt darbu ar krietnu laika rezervi, ierēķināt laiku mierīgai kļūdu labošanai dienas gaismā, nevis nakts mellumā ar apziņu, ka rīt tam virs nebūs laika un gribēšanas; izbaudīt katru vīli līdz pēdējam milimetram un paņemt atelpu, ja zvaigžņu stāvoklis un mūza uz pleca iesaka paņemt pāris brīvas dienas... Smiešos īsi - HA!

Kurā brīdī tas notika, vairs neatceros, vien zinu, ka laiks līdz mīļās krustmeitas vidusskolas izlaidumam tajā brīdī likās ļoti ilgs. Varētu būt rudens semestra vidus, kad piekritu šai avantūrai - uzšūt  izlaiduma kleitu. Kādu mēnesi vēlāk satikāmies uz mēru noņemšanu un manu žurnālu krājumu pāršķirstīšanu. Tajā brīdī man tapa skaidrs, ka savam sirdsmieram taisīšu maketu no vienkārša, neko neizsakoša auduma, jo standarta izmēru / piegrieztņu piedāvājums noteikti nav paredzēts viņai. Tikai tad, kad būs viss kārtībā ar šo, ķeršos pie īstā auduma griešanas. Sekoja tāds garāks laika sprīdis, kad cīnījos ar sevi un motivāciju un uz krustbērna īsziņām centos sacerēt mierinošas atbildes....  

Kaut kur starp Lieldienām un maija brīvdienām tika izgrieztas maketa detaļas. Sadiedzu, satikāmies, piemērīju. Sapratu, ka augšdaļa nekam neder. Gandrīz jau noķēru krenķi, bet pēc mulsuma brīža sapratu, ka vienīgā iespēja tikt pie vajadzīgā rezultāta ir ļauties lidojumam - griezu, locīju, spraudu  un atkal griezu, līdz bijām ieguvušas kaut ko, kas līdzinās mūsu abu izsapņotajam... Safočējām iegūto un nolikām aptuvenu laiku, kad  varētu doties pakaļ audumam. 

Bet man kaut kas nedeva mieru... līdz galam nepatika rezultāts un galvā griezās miljons domas, kā pārstrādāt to, kas nepatika... Pieredzes tak man nekādas ar tik svarīgām kleitām! Un izvēlētais audums arī izrādījās tik ļoti tāls no manas vēlmes viegli tikt ar visu galā :(   Atceros, kā knibinājos ar īstā auduma piegriešanu un fonā vāvuļoja Eirovīzijas dziesmu konkursa atkārtojums. Viens no tur redzētajiem tērpiem pielika punktu manām šaubām. Piegriezumu īpaši mainīt nevajadzēs, bet piekoriģēt gan! Pirmā laikošana, otrā laikošana un jau jūnijs klāt. Šausmas pamazām pārņēma prātu - tikai 10 dienas atlikušas, bet man nekas vēl nav gatavs!! 

Viena nedēļas nogale bez pātraukumiem un 3 darbadienu vakari. Egoisms pārākajā pakāpē un klapes uz acīm par bērniem pie gadžetiem. Neko citu jau tobrīd piedāvāt nevarēju, bija jāpaspēj! Paspēju. 

Par meitu un kleitu uzrakstīju. Tagad par studenta sindromu -  svarīgā atlikšanu uz pēdējo brīdi! Tik ļoti gribas tikt vaļā no šīs mana rakstura trūkuma parādības!!! Tagad cenšos atsaukt atmiņā kaut vienu reizi, kad ir bijis savādāk. Neizdevās. Tik ļoti gribētos, bet kā lai to panāk? Un vai vispār vajag tikt vaļā no mūzas, kurai patīk saspringti termiņi? Domājot par to, šķiet, ja viņa būtu mana meita, tad tikai izlaiduma dienā uzzinātu, vai vispār būs kleita, ko vilkt mugurā!

 

Manas atziņas pēc darba? 

- ik minūte, ko ieguldīju šajā darbā, ir katra viņas smaida vērta! Jau sākot ar brīdi, kad bijām pabeigušas maketu un līdz gatavībai vēl bija ui, cik tālu! 

- viņas ticība man bija apbrīnojama - pati jau sen būtu aizskrējusi uz bodi pēc kleitas! Katrai šuvējai novēlu tādus klientus! 

- jebkurš dzīvelīgs un plūstošs audums ir ļoti viegli "savācams", ja oderei izvēlas batistu! Pirms šīs kleitas par to vien nojautu, tagad zinu par visiem 150 %, ka vasaras kleitām oderei jābūt tikai no plānas kokvilnas...

- nekas nav nepaveicams, ja skaidri zini, ko gribi panākt! Un ja arī detaļas nav zināmas, laiks un process visu saliek vajadzīgajās vietās!

Ehh, ja man būtu meita..... 

nodeva skatuvei

Kādu brīdi manā galvā bija maisījušās divas domas. Pirmā no šīm bija par to, ka tautiskos kreklus dejošanas koncertiem saviem dēliem es varētu šūt pati. Tikai līdz šim rudenim nebija vajadzības par to domāt - iegādātie vēl bija atbilstoša izmēra. Otra doma mani sāka urdīt vasarā - gribu mācīties! Varbūt papildināt zināšanas darba vajadzībām, varbūt kaut ko savam priekam.... Septembris sākās un es paliku domājot. Un biju jau arī aizmirsusi, ka vasaras vidū pieteicos Sanros studijā uz tautiskā krekla šūšanas apguvi. Teju vienlaicīgi tapa zināms, ka novembra sākumā gaidāms liels koncerts un par manu pieteikumu atgādināja šūšanas studija, vaicājot, vai neesmu pārdomājusi un kad es varētu nākt mācīties.
Tikpat strauji kā tuvojās diena, kad vajadzēs tērpties skatuves tērpā, šķiet augumā izstiepās mans vecākais dēls. Atlocot vaļā vasaras atpūtā noglabāto blūzi, nemaz neliku viņam to vilkt mugurā - bija vairāk kā skaidrs, ka būs par mazu. Bruņojusies ar visu nepieciešamo, vienīgajā brīvajā darbadienas vakarā devos mācīties. Otrās nodarbības beigās biju tikusi līdz vietai, kuras dēļ līdz šim nemaz nebiju mēģinājusi pati šūt tautisko kreklu. Kvadrātu iešūšana blūzes padušu daļā man šķita kā kosmoss.. Bet divās pasākumam atvēlētajās nodarbībās biju tikusi tieši tik tālu, lai to sāktu, bet ne speciālista uzraudzībā pabeigtu... Mobilajā piezīmju grāmatiņā noglabājusi rakstisku instrukciju, izsīkušu drosmi un muļķīgu cerību sejā, atvadījos no pasniedzējas. Pasākums uzkārās uz pakaramā uz pāris nedēļām. Bet viens gan bija izdarīts - bailes no nezināmā bija zudušas. Vajadzēja vien atrast laiku, lai neviena netraucēta varētu ar kļūdu metodi iesākto pabeigt. Kad ķēros vērsim pie ragiem, process bija daudz raitāks un kļūdas nepatrāpījās nemaz!
Vēl nedēļa līdz koncertam atlikusi, bet es lepni paceltu galvu varu lauzt ieilgušu klusuma brīdi te, atrādot to, kas man sanācis!

kaudzīte aizmirstībai nolemtu kreklu

Es nevaru teikt, ka esmu līdz neprātībai pārņemta ar recycled ideju. Šādas tādas idejas man ir un tās vairāk ir saistītas ar manu iekšējo skopuli (nevis pasaules glābšanas ideju), kurš nespēj izmest lietu, kas vēl varētu dzīvot citā veidolā. Jau rakstīju par Lieliskā krekliem, kurus nespēju izmest un to, kā tie ir pārtapuši par spilvendrānām, un šoreiz atkal ir stāsts par krekliem - kaudzīti trikotāžas polo kreklu, kas bija iegūluši laukos novalkājamo drēbju kaudzē. Abas ar omi, sapratušas, ka ar šādiem pilsētas prasībām neatbilstošu drēbju laukos nogādāšanas tempiem ātri vien slīksim drēbju kalnos, pagājušajā rudenī ķērāmies pie krājumu pārskatīšanas. Šķirojām bez žēlastības - neizmazgājamos, izdilušos un formu zaudējušos kreklus bez domāšanas metām ārā. Tos, kas bija glābti no izmešanas, sadalījām atstāšanas / valkāšanas un pārstrādāšanas kaudzītēs. Pēdējā no tām ceļoja uz Rīgu, kur ziemas laikā ome tos atbrīvoja no vīlēm un citām detaļām, kuras var traucēt segas radīšanai. Jā, bijām izdomājušas, ka no šiem krekliem jāšuj sega - gultas pārklājs. Idejas interneta dzīlēs bijām pārpārēm saskatījušās abas. 

Tālākais jau tika nodots manās rokās. Beidzot atcerējusies, ka līdzi uz laukiem jāpaņem instrumenti un saēdusies drosmi brokastīs, kādā vēla pavasara brīvdienā visus kreklus sagriezu divu veidu strēmelēs - 15 un 5 cm platās. Platās segai, šaurās - segas malas apstrādei. Satinu rullīšos un noliku līdz nākamajam etapam.

vasaras garša

Kādam tā ir zemeņu, citam aveņu un vēl citam melleņu garša. Katram sava un tik ļoti īpaša! Man tā ir biešu lapiņu zupa. To dienu, kad varēšu vārīt šo zupu, gaidu kā bērns Ziemassvētkus! Un parasti vairāk par vienu reizi nesanāk, bet šis gads laikam ir izņēmums - izdevās vasaras garšu izbaudīt vairāk kā vienu reizi!

Pats ēdiena nosaukums visu pasaka priekšā - gatavošana notiek, kad biešu vagai ir pienācis retināšanas brīdis. Zupai nepieciešams tik vien kā krietna sauja mazo bietīšu, sauja burkāni (ja lieli, tad pietiek ar dažiem),  kartupeļi un vārīta ola garšas pilnībai. 

Es daru tā - notīru kartupeļus un burkānus, lielākās bietes atdalu no lapām un arī noskrāpēju nost dārza garšu. Ripiņās sagrieztus burkānus un bietes vienā ēdamkarotē eļļas apcepu, tad pieleju ūdeni, pievienoju sāli un parastās zupas garšvielas: lauru lapu un piparus smaržīgos un parastos.  Tā kā trauku mazgāšana nav mana mīļākā nodarbe, apcepšanu veicu katliņā. 

Kad ūdens kādu brīdi jau vārījies, pievienoju zupas izmērā sagrieztus kartupeļus. Tad, kad kartupeļiem līdz gatavībai nepieciešamas vēl pāris minūtes, pievieno smalki sagrieztas biešu lapas. Dažas minūtes vēl pavāra, ņem nost no uguns un atstāj ievilkties. Ievilkšanās perioda ilgums ir atkarīgs no tā, cik veikli izdodas vārītas olas nolobīt un sasmalcināt.

Ja ļoti uznāks kāre, tad noteikti vēl kādu reizi šovasar vārīšu zupu ar vasaras garšu. Tomēr tagad ir sajūta, ka gaidīšu šai vasarai ir gana. Gaidīšu nākamo vasaru!

kafija ar pienu

  

Pirms kāda laika nosolījos sev, ka nepirkšu nevienu jaunu auduma gabalu, pirms nebūšu esošos krājumus sašuvusi. Ha! Kaut nu tas būtu tik vienkārši! Bet ne par to ir šis stāsts!

Savu zvaigžņu stundu šoreiz bija sagaidījis pirms pāris gadiem iegādāts miesas krāsas mākslīgā zīda audums ar smuku faktūru. Modelis, lai arī laika gaitā detaļas bija mainījis, bija jau izdomāts. Atkal biju izdomājusi, ka neapgrūtināšu sevi ar piegrieztnes meklēšanu, bet zīmēšu to pati no kursos iegūtās blūzes pamatpiegrieztnes. Cik viegli tiku līdz izgrieztām detaļām, tik grūti man gāja ar šūšanu! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vienkāršā ābeces patiesība - obligāti sadiegt un pielaikot - būtu aiztaupījusi man čupiņu nervu un arī gatava būtu bijusi krietni ātrāk. Ievērot šo vienkāršo noteikumu apņemos katru reizi, kad šūšanas process ir bijis ar piedzīvojumiem, bet nākamajā reizē atkal jūra ir līdz ceļiem. Šis laikam jānoraksta uz rakstura īpatnībām :D

Jau sen gribēju brīvu, garu kleitu ar kuplu apakšu. Pirms vēl biju ķērusies pie šūšanas, mani darīja bažīgu auduma plānums un grūtības, kādas rasties, veidojot daudz mazas ieloces. Te nu mani atkal glāba pinterest krātuvē pamanītais padoms, ieloču veidošanai talkā ņemt dakšu. Ir gadījies riņķa līnijas zīmēt, izmantojot katla vāku, stūrus apaļot, palīgā ņemot monētu, bet to, ka reiz šūšu ar dakšas palīdzību, līdz tai dienai iedomāties nevarēju! Šis vienkāršais padoms to, kas varēja pārvērsties murgā, padarīja apbrīnojami vienkāršu - nebija pagājusi ne puse stundas, kad visa svārku daļa bija gatava savienošanai ar augšu!

Laika plānojums man vienmēr ir klibojis, tā pat arī tas, ka mana pašsajūta un noskaņojums ir vērā ņemams apstāklis, kura dēļ bieži vien tālāk nešuju. Līdz ar to kleitas pirmizrāde no piektdienas pārcēlās uz sestdienu. Un varbūt labi, ka tā - Kuldīgas dzīru noskaņa un pašas pilsētas burvība ļāva vairāk noskaņoties fotografēšanas procesam.

Vīra pirmais komentārs par auduma izvēli nebija glaimojošs - viņam pietrūkstot raksta un košuma. Spītējos pretī, ka man tak ir daudz košu rotu, kuras izmantot. Tiesa, pirmizrādes dienā šo apgalvojumu piemirsu un sākumā biju izvēlējusies melnu kakla rotu ar melniem auskariem. Viņš to piefiksēja, kad bijām jau kādu gabaliņu nobraukuši un nepaslinkoja braukt atpakaļ, lai es pildītu savu solījumu. Dienas beigās viņš pusčukstus atzinās, ka esot bijis lepns, vērojot pretī nācēju sejas!