Jau tad, kad iznāca šis Burda žurnāls, zināju, ka šo vasaras kleitu reiz uzšūšu. Tajā brīdī manos krājumos nebija audums, kurš man patiktos šim modelim. Arī šo gadu laikā, iegriežoties audumu bodēs, audums šai kleitai pa rokai nepatrāpījās. Līdz pirms pāris nedēļām, pārcilājot trikotāžas gabalus audumu lielveikalā, no pirmā acu skatiena iemīlējos šajās svītrās un krāsu salikumā. Mulsināja tikai auduma struktūra - salīdzinoši bieza, sintētiska trikotāža. Izpētījusi pārējās interesējošās kastes un plauktus, sapratu, ka nevarēšu mierīgi gulēt, ja nepirkšu...
Kā aizsvilusies mājās meklēju vajadzīgo žurnālu. Nebija. Bet vajadzēja būt. Pēc pāris dienām drudžainas meklēšanas un atmiņas krātuvju vētīšanas, tas laimīgi atradās mammas mājās. Atviegloti varēju uzelpot - nebūs tomēr jāatsakās no prātā ilgi auklēta projekta realizācijas!
Viens karstas darba dienas vakars tika pavadīts uz vēsas grīdas, ņemot ārā piegrieztni un griežot audumu un vēl pāris šujot. Būtu jau sanācis ātrāk, bet karstums uzdeva savu, krietni lēnāku tempu. Bet sestdienā obligāti jāvelk mugurā, jo biju tā iedomājusies! Paspēju.
Sestdienas rīts nāca ar pārsteigumu. Darba dienu rītos ierasto +20 grādu vietā, kas dienas laikā sasniedza arī +30, termometra stabiņš brīvdienas rītā bija pakāpies līdz knapiem +14. Saules klātbūtne viesa cerību, bet mamma, ieraudzījusi, ka tik plikā kleitā taisos laukā no mājas, atgrieza realitātē ar vārdiem: "Tu nosalsi!" Spītībā pretī atcirtu, ka pavilkšu apakšā džinsus, nemaz vēl nestādoties priekšā, kāds būs koptēls. Iepatikās! Balerīnkurpju vietā izvēlējāmies platformas basenes un varēju doties dzīvē!
