nodeva skatuvei

Kādu brīdi manā galvā bija maisījušās divas domas. Pirmā no šīm bija par to, ka tautiskos kreklus dejošanas koncertiem saviem dēliem es varētu šūt pati. Tikai līdz šim rudenim nebija vajadzības par to domāt - iegādātie vēl bija atbilstoša izmēra. Otra doma mani sāka urdīt vasarā - gribu mācīties! Varbūt papildināt zināšanas darba vajadzībām, varbūt kaut ko savam priekam.... Septembris sākās un es paliku domājot. Un biju jau arī aizmirsusi, ka vasaras vidū pieteicos Sanros studijā uz tautiskā krekla šūšanas apguvi. Teju vienlaicīgi tapa zināms, ka novembra sākumā gaidāms liels koncerts un par manu pieteikumu atgādināja šūšanas studija, vaicājot, vai neesmu pārdomājusi un kad es varētu nākt mācīties.
Tikpat strauji kā tuvojās diena, kad vajadzēs tērpties skatuves tērpā, šķiet augumā izstiepās mans vecākais dēls. Atlocot vaļā vasaras atpūtā noglabāto blūzi, nemaz neliku viņam to vilkt mugurā - bija vairāk kā skaidrs, ka būs par mazu. Bruņojusies ar visu nepieciešamo, vienīgajā brīvajā darbadienas vakarā devos mācīties. Otrās nodarbības beigās biju tikusi līdz vietai, kuras dēļ līdz šim nemaz nebiju mēģinājusi pati šūt tautisko kreklu. Kvadrātu iešūšana blūzes padušu daļā man šķita kā kosmoss.. Bet divās pasākumam atvēlētajās nodarbībās biju tikusi tieši tik tālu, lai to sāktu, bet ne speciālista uzraudzībā pabeigtu... Mobilajā piezīmju grāmatiņā noglabājusi rakstisku instrukciju, izsīkušu drosmi un muļķīgu cerību sejā, atvadījos no pasniedzējas. Pasākums uzkārās uz pakaramā uz pāris nedēļām. Bet viens gan bija izdarīts - bailes no nezināmā bija zudušas. Vajadzēja vien atrast laiku, lai neviena netraucēta varētu ar kļūdu metodi iesākto pabeigt. Kad ķēros vērsim pie ragiem, process bija daudz raitāks un kļūdas nepatrāpījās nemaz!
Vēl nedēļa līdz koncertam atlikusi, bet es lepni paceltu galvu varu lauzt ieilgušu klusuma brīdi te, atrādot to, kas man sanācis!