Dienas prieka deva

        Šķiet katrai no mums, bet rokdarbniecēm jo īpaši, ir kāda bodīte, kas ir kā laimes aka - ieej un atrodi to, ko patiesībā nemeklēji, bet jūties laimīgs. Man tāda ir, bet tur iegriezties darba laiku (mana un viņu) precīzas sakritības dēļ sanāk ārkārtīgi reti. Šodien zvaigznes bija nostājušās man labvēlīgā kombinācijā un man bija iespēja tur būt bez steigas.
       Izložņāju plauktus, izpētīju teju katru baķi, bet ne man kāda ideja prātā ienāca, ne kas sirdī savas nepārspējamās burvības dēļ iekrita. Jau nolēmusi doties tālāk savās dienas gaitās, nolēmu uzmest aci atgriezumu groziem un tad doties tālāk. 

        Un tur viņš bija - pasakaini rūtains, fantastiskos pasteļtoņos un vēl ar pasakainu sastāvu (vilna + zīds)! Kaut galvā idejas, ko ar to darīt tālāk, nebija, sapratu ka veikalā atstāt viņu nevaru. 
       Tā pat nav jauna kleita, bikses vai kas cits gatavs mugurā velkams. Tā pagaidām ir tikai krāsu vīzija, bet es visu atlikušo dienu priekā lidoju! 

P.S. Mana laimes aka ir Puškina ielas pēc skata necilais audumu veikals. Bet kur ir tava laimes aka?

Sveika, virtuālā pasaule!

Es esmu tāds klusais skrubinātājs - darbojos savā nodabā un īpaši ar saviem darbiem nevienam neuzbāžos. Mani tuvākie draugi zina, ka varu sagatavot kādu īpašu dāvanu vai izlīdzēt ar šūšanas darbiem situācijās, kad jau ūdens smeļas mutē un kaut ko vajag ļoti ātri. Un katram manam darbiņam ir savs stāsts, kurš tā arī paliek neizstāstīts.... 

Tā nu jau ilgāku laiku man ir vēlēšanās plašāk pastāstīt par katru darbiņu, kuru esmu radījusi. Bet lietām, kas saistītas ar tehniku un tehnoloģijām, man ir lielisks padomdevējs - man atliek tikai ieminēties vai bišķin ilgāk pačīkstēt, un viss notiekas - kāds to izdara manā vietā. Ar blogu bija pavisam savādāk - tur man uzreiz norādija - tiec galā pati! Un vēl ielēja pa brītiņam eļļu ugunī - kādēļ vēl neesi uztaisījusi "birkas"  saviem darbiem un blogu? Tad laiks neatadās, tad pacietība iedziļināties bija par īsu, un beigu beigās šķita - kurš tad lasīs! Tā es vienmēr atradu kādu aizbildinājumu un savu domu atkal noglabāju dziļā apziņas nostūrī. 

Šonedēļ visi apstākļi sakrita tā, ka i laiks brīvs ir , i pacietība ir pietiekamā daudzumā un esmu radījusi virtuālu māju savām domām un emocijām, kas saistītas ar manu skrubināšanos. Skaidrs ir viens - es rakstīšu. Un priecāšos, ja lasīsiet!