apsēstība

Bija trīs fices ļoti sen iegādātas Ogres trikotāžas bukle dzijas knapi zaļā krāsā. Kopš apņēmos krājumus nepapildināt, pirms nav kaut kas no tiem izmantots, šis senais pirkums ik pa brītiņam nozibēja gar acīm. Izmantošanai tīrā veidā ideju nebija nemaz. Pirmais mēģinājums pielasīt citas dzijas acij tīkamam rezultātam beidzās bez rezultāta. Fices jau bija pārceļojušas uz maisu, kur salieku to, kas jānogādā labdarības veikalam. Dienā, kad darbi veda uz pilsētas otru pusi, prātā pazibēja doma, ka mājupceļā varu iegriezties vēl vienā bodē, pamēģināt vēlreiz piemeklēt kompāniju šai dzijai. Otrais piegājiens bija veiksmīgs - izdevās salikt komplektu, ātrai adīšanai (adīšanai ar resnām adatām 😁), kas neapēd buklētās dzijas burvību.... 

Doma, ko adīt, līdz galam skaidra nebija, bet bija zināms virziens - tam jābūt džemperim bez vīlēm! Kādu laika sprīdi pavadīju ravelry.com plašumos, līdz mana izvēle krita par labu šādam džemperim.  Un tad sākās apsēstība - sākumā gribējās ātrāk tikt uz priekšu, jo ļoti patika tehnika, kā ar katru pieaudzējuma rindu pīnes paliek lielākas. Kad nodalīju piedurknes, metos baudīt taisnā gabala maratonu. Pēc pāris uzlaikošanām sapratu, ka izvēlētā dziju kombinācija ir tik silta un aukstumu aizturoša, ka gribu dabūt gatavu iespējami ātrāk, lai pasargātu sevi no normatīvu diktētās telpu temperatūras izraisītās drebināšanās mājās un darbā... Citi darbi un rokdarbi pacietīgi gaidīja rindā 😆

Uzadījās ātri, valkājas čakli - laikapstākļi un gaisa temperatūra aizvadītajā ziemā bija tieši laikā, lai teju ik pārdienas roka pastieptos pēc šī džempera!  Bilžu skaits gaužām pieticīgs - tieši viena, fotografēta uzreiz pēc pēdējā diega gala paslēpšanas. 

divi ar astīti metri tamborētas mežģīnes

 Arī šajā reizē viss bija tāpat kā daudzos citos manos projektos - sarunājām sen, tapa gandrīz par vēlu. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šī projekta realizācijai netika noteikts nekāds konkrētam gadam piesaistīts termiņš. Solījums - uzdāvināšu tev dzimšanas dienā - bija drīzāk kā nekonkrēts atskaites punkts man pašai, ne saņēmējai. 

Kopš TĀS sarunas biju paspējusi iestāties, mācīties un pabeigt tehnikumu, pārdzīvot pandēmiju un piedzīvot vēl viskautko. Kad saņēmām ielūgumu uz pusgadsimta jubileju, man nebija divu domu - ir pēdējais laiks realizēt to, ko reiz biju solījusi... 

bez aizķeršanās

To, ka viņai šogad būs 12.klases izlaidums, es zināju. Kā nonācām līdz tam, ka es šūšu kleitu, precīzi aprakstīt nevarēšu. Iespējams, kādā sarunā dēlam būšu minējusi - ja ar gatavas meklējumiem galīgi nevedas, varu uzšūt. Tikai jāsaprot, ko! 

 

pie visa vainīgas atlaides

Tā precīzi vairs neatceros, kurā 2021.gada brīdī manā prātā tapa šī apņemšanās, ka neko klāt nedrīkstu pirkt, pirms neesmu izmantojusi kaut ko no jau krājumā esošā. Skaidrs ir viens - tā noteikti nebija ierastā gada pirmā diena, bet gan cita diena kaut kad vēlāk. Ikreiz, kad prāts sāka rēķināt, ko no šī vai tā varētu uzdarināt, pie sevis atkārtoju, ka man neko nevajag, man visa kā ir gana. Ar atsevišķiem izņēmumiem decembra otrajā pusē, šo apņemšanos izdevās ievērot. Tomēr šis ir stāsts par nespēju turēties pretī...

pieauguša cilvēka piedzīvojumi tehnikumā

Tāds neierasti kluss ir izvērties šis rudens. Bērni atgriezušies skolas solos, vīrs turpina darbu, strādājot no mājām, bet es mācos dzīvot "parastajā" pieauguša cilvēka ritmā. Pēdējie divi mācību gadi man bija izaicinājumu pilni - savu ierasto darba rutīnu biju nolēmusi papildināt ar pilna laika mācībām tehnikumā. Tagad diploms ir kabatā, bet kārtīgai pabeigta darba sajūtai pietrūkst vien šī pieredzes, emociju un pārdomu apkopojuma.