svētdiena, 2015. gada 29. marts

Nr.2 - klusiņām izteikts sapnis

Doma, ka man vajag jaunu mazo somiņu, bija jau sen. Pa brītiņam iegriezos kādā somu bodē, taču nekad neko lāgā nevarēju atrast sev pa prātam. Pamazām sāku domāt, ka jāšuj pašai. Ja bija skaidrība ar procesu, tad jautājums par gala rezultātu joprojām bija atklāts.
Reiz kādā sestdienā, kad kopā ar mammi devāmies audumu bodes apstaigāt, ieminējos, ka šūšu sev jaunu mazo somiņu, jo esošā jau krietnu laiku man kalpojusi un ir morāli novecojusi. Izdzirdējusi manu plānu, mamma kautrīgi ieminējās, ka arī viņai tāda neliela, šķērsām pārliekama somiņa noderētu. Tā kā pašai vēl nekādas sajēgas par procesu un materiāliem nebija, mana doma un mammas vajadzība tika noglabātas tālākā apziņas nostūrī.
Tad sekoja piedzīvojums ar pasūtīto somu, un straujiem soļiem pietuvojās mammas dzimšanas diena. Tā kā citu ideju dāvanai nebija, no apziņas nostūriem tika izvilkta doma par somu. Pamata prasības man bija skaidras - vajag tādu, lai ietilpst maks, atslēgas, telefons un vēl kāds krikums.
Forma bija pamazām manā galvā izkristalizējusies. Kopš manā mājā ienāca trešais šujamaparāts, arī par materiālu vairs nebija šaubu - būs āda. Sagādnieka lomu atkal uzticēju vīra brālim un tad jau atlika vien sākt darboties.

 

 
Lai arī maka izmēri bija zināmi, tomēr bija nelielas bažas, ka varētu nederēt. Tādēļ pēc dāvanas pasniegšanas kā uzmācīga muša kritu uz nerva, lai saliek visu iekšā un es varu pārliecināties, ka neemu kļūdījusies. Smaids mammas sejā un fakts, ka viss ir tā, kā vajag - kur vēl foršāku sajūtu, kad esi gatavojis pārsteigumu uz dullo!
Un tagad, lai es nebūtu kurpnieks bez kurpēm, ar steigu jāķeras klāt pie nākamās - manējās! Citādi var pienākt brīdis, kad kaut kas svarīgāks atkal manu vajadzību pastums malā ;)

Nav komentāru: