vienam to, otram šito.... Līdz sapratu, ka sāku pārvērsties par kurpnieku bez kurpēm. Džeki šajā rudenī bija saņēmuši jaunas manis darinātas cepures, bet tās, kas manā lietošanā, ir pieskaitāmas pie morāli nokalpojušās kategorijas. Par veikalu piedāvājumu nerunāšu - nemaz nemēģināju sevi dzīt depresijā, meklējot to, kas patīk man un manam maciņam.
Pēdējo nedēļu laikā pāris reizes sanāca pārcilāt adītāj-kāmja krājumus - dažādu dziju pārpalikumus. Tas krāsainais man bija palicies no laika, kad lielajam bērnam pirmajā skolas gadā adīju plānas vilnas džemperi. Pārpalikums diezgan iespaidīgs, jo dzija iepirkās ar domu, ka uzadīšu džemperi arī mazajam bērnam. Tagad viņš jau ir izaudzis līdz lielā brāļa džempera izmēram, kas nozīmēja, ka iedomāta pielietojuma šim atlikumam nebija.
Piektdienas vakarā mūza sēdēja uz pleca un nedeva mieru. Versijas, ko darīt, bija vairākas. Iedomājos realizēt vienu sen prātā izauklētu šujamprojektu, bet kaut kā nevedās. Pēc vakariņām sapratu, ka šis nebūs īstais. Un prātā iekrita vairākkārt pēdējā laikā redzētais dzijas pārpalikums - man būs sava apaļšalle un cepure! No aizmirstības tika izcelta adāmmašīna un puikas vēl nebija beiguši savu filmu skatīties, kad es jau varēju darba vietu vākt nost. Apmēram stunda no nākamās dienas rīta un pastaigā uz Jūrmalu jau varēju doties ar jauno cepuri un šalli!
