šūšanas seriāla pidžamu sērija

Tad, kad biju saēdusies drosmi un nokaitināta par veikalu piedāvājuma - cenas attiecību, izlēmu, ka pidžamas puikām šūšu pati - audumu lielveikalā atradu piemērotu trikotāžu, no esošas pidžamas pārzīmēju piegrieztni un ķēros pie darba. Ar pirmo biju puslīdz apmierināta es pati, savukārt laimīgais valkātājs no tās šķirties negribēja nemaz. Protams, uzreiz ieslēdzās otra "signalizācija"  - arī gribot! Tā nu jau gandrīz 4 gadus visiem labi pazīstamajā audumu lielveikalā medīju puišu gaumei daudz maz atbilstošu trikotāžu, lai laiku pa laikam atjaunotu pidžamu krājumus. Bija pienākusi kārtējā reize darbu sarakstā iekļaut puišu pidžamas.

 

Lielajam puikam šoreiz 

tika flaneļa pidžama, jo tāds bija viņa sapnis kopš laika, kad mazais veikalā izvēlējās sev tādu siltu, mīkstu un rūtainu audumu pidžamai. Izvēloties audumu no flaneļa kastes, šķita, ka būs pietiekami, bet piegriežot nācās secināt, ka jāpieaicina būs radošais gars - piedurknēm pietrūka. Tām tika noziedots viens tēta Tkrekls, kurš labi piestāvēja pie zaļajām Simsonu Barta galvām auduma apdrukā.

Mazajam šoreiz ierastā trikotāža ar lidmašīnām. Kā ierasts, iepriekšējās pidžamas piegrieztnei pieliku platākas vīļu tiesas un pagarināju detaļas vajadzīgajos virzienos. Viena vakara stunda tika veltīta piegriešanai, nākamajā - pāris stundas pie overloka. Un  darbiņš padarīts - džekiem jaunas pidžamas gatavas!

Savukārt pati lielākā pateicība laikam ir bērnu nepacietība, kuras vadīti viņi procesa vidū pienāk man pa brītiņam pajautāt - mamm, šovakar būs gatavs? Un rādās, ka būšu ieguvusi vēl vienu klientu - tagad arī tētim vajag pidžamu!

pašai savs sniega vīrs

Laikā, kad sniegam vajadzētu jau būt, bet viņš nav, bērnu dārzā uzzināju, ka man šogad bērnam būs jāsarūpē sniegavīra kostīms. Un uzreiz sekoja maza piebilde no audzinātājām - mēs zinām, ka jūs noteikti to spēsiet! Nedaudz šokēta, nedaudz apmulsusi no uzticētā uzdevuma un saskumusi par to, ka nevarēšu viegli tikt cauri, bridu interneta plašumā meklēt idejas. Cik labi, ka ir tāda burvīga virtuāla vieta kā Pinterest! Pēc pirmajiem apskatītajiem attēliem doma, kā to dabūt gatavu, bija skaidrāka par skaidru - vajadzīgs balts flīss un nedaudz melna un oranža filca. 

Realizācijas procesā ar savu domu iejaucās mūsu ome, piedāvājot savus krājumus, tādējādi palīdzot man samazināt pasākuma izmaksas līdz minimumam, jo kā jau kārtīgam kāmim, viss pārējais vajadzīgais mājās bija atrodams. Flīss tika nomainīts pret blīvu kokvilnas audumu un padomu, kā to padarīt stingrāku! No sākuma raucu degunu, bet pēc tam priecājos - tā man ir iespēja ietaupīt - tā jau tās maskas pēcāk stāv bez pielietojuma - un iemācīties kaut ko jaunu, jo līdz šim stērķelēšanas procesu man nebija nepieciešamība apgūt. 

Vienu vakaru šuvu tērpu, divus - pogas (tas ir varen apnicīgs process!). Un vēl viens tika veltīts stērķelēšanas eksperimentam. Un, kā teica mana vīra māte - sabojāt nav iespējams, jo vienmēr neizdevušos procesu var pārtraukt ar izstrādājuma izmazgāšanu un visu sākt atkal no jauna. Sīki pa soļiem iztincināju viņu par procesu, neskatoties uz to, veselu vakaru ar to noķēpājos, bet rezultāts, ko ieraudzīju no rīta pēc gludināšanas, mani pilnībā apmierināja - man viss izdevās!

kad saņemts ielūgums no meitenes

Man, kā puišu mammai, šādi ielūgumi izraisa divejādas emocijas. No vienas puses zināmu stresa līmeni (jo par meitenēm un viņu interesēm man ir pavisam maza saprašana), no otras - tas ir zināms izaicinājums - atrast, izdomāt ko tādu, ko dāvinātājs ar lepni paceltu galvu varēs pasniegt un priecēs saņēmēju ilgu laiku. Te nu man jāizsaka kompliments savam vecākajam dēlam, kurš sākumā ne pārāk priecājas, kad paziņoju, ka nevēlos meklēt dāvanu veikalā, bet pēc kāda laika ir dikti priecīgs par to, ka ņemu vērā viņa viedokli un var iesaistīties dāvanas veidošanas procesā.
Tā nu arī šoreiz izvēlējāmies ierasto lietu kārtību - kopīgi atradām ideju neta plašumos, parakāmies manos krājumos, sagādājām trūkstošo un pēc pāris vakariem dēls ar lepni paceltu galvu un kopīgi darinātu dāvanu devās ciemos!

 

Šoreiz meitenes iniciālis ar viņas fotogrāfijām. Man bija bildes, bet nepietiekamā daudzumā. 

Tādēļ PALDIES mūsu idejas slepenajiem atbalstītājiem - viņas vecākiem! 

kas lēni nāk, tas labi nāk - tāds bija tas teiciens?

Kad manā ikdienas mājupceļa maršrutā viesošanās burdas salonā nozīmēja izkāpt pieturu ātrāk un paspēt tur vēl pirms slēgšanas, man acīs iekrita silta pavasara - aukstas vasaras mētelis. Piegrieztni izdevās nopirkt ar trešo piegājienu, jo piekrišana tam modelim tajā brīdī bija liela. Toties materiālu, no kāda to vēlos, gan iegādājos ar pirmo piegājienu un vēl pirms biju nomedījusi piegrieztni :D Tas nekas, ka oriģināls ir paredzēts no auduma, kuram nav nepieciešams apstrādāt malas. Mana izvēle krita uz plānu vilnas mēteļa audumu vai varam to arī saukt par biezu kostīma audumu.

 

Kad sāku šūt, pavasaris bija sācies, un līdz vasarai tika tik straujā tempā, ka varēju sevi mierināt, ka uzvilkšu arī aukstās vasaras dienās vai vakaros. Bet kas tev deva - mans pedantiskums piesmēja manus plānus un, netikusi galā ar kādu detaļu, novietoju savu sapni pusdarīto lietu kaudzītē. Līdz nākamai reizei, kad uznāks iedvesma! 

Ir! - sakrita visi apstākļi un atkal no aizmirstības izvilku viņu, lai pabeigtu iepriekšējo klupšanas akmeni un aizķertos aiz nākamā.... 

Šādā gliemeža tempā bija pagājusi vasara, rudens, ziema un jau nākamajam pavasarim vasara mina uz astes.... palikusi bija vien viena vīle - apšūt visas malas. Vai es jau reiz nerakstīju, ka mans šūšanas grafiks ir ļoti atkarīgs no noskaņojuma? Un tā pēdējā vīle tapa sašūta tikai rudens sākumā, kad laikapstākļi vairs nebija tādi, lai to uzvilktu ārā ejot, toties laikapstākļi birojā tajā brīdī bija īpaši atbilstoši šāda plāna mētelīša valkāšanai! Gandrīz divi gadi ir pagājuši kopš pirmās domas par šādu izstrādājumu un tagad tas laimīgs ir ieņēmis vietu skapī, lai pacietīgi sagaidītu pavasari!  

sajūtu pievienotā vērtība

Kad cilvēki man prasa, kādēļ nešuju vairumā nun nepiedalos kādā tirdziņā, tad man ir viena atbilde - man šujot patīk domāt par saņēmēju. Es ticu, ka labās domas, kas ieliktas darbiņa tapšanā, turpina savu darbu arī tad, kad darbs jau kā gatavs priekšmets kalpo saņēmējam.
Šoreiz stāsts atkal ir par lūgumu no cilvēka, kuram grūti atteikt. Pēc garākas sarunas vienojāmies, ka uzšūšu sedziņu, dāvanu ar kuru doties raudzībās. Virsū obligāti bija jābūt miega pelei.
Process pats par sevi kā vienmēr bija amizants - iedomājusies biju vienu, daudz vieglāku variantu, taču sākot darboties, sapratu, ka nevēlos taisīt kopiju kaut kam, kas man reiz ir tapis. Tādēļ es savā ierastajā manierē atkal sev sarežģiju dzīvi :D Vienkrāsainas otrās puses vietā izvēlējos šūt vienkāršāko no vienkāršākajiem tekstilmozaīkas variantiem.

                

Es nepazīstu dāvanas saņēmēju, bet doma par to, ka manis šūta sega tiks kādam mazam brīnumam, cēla mani spārnos un dāvana bija gatava teju vienas dienas laikā! Un ticu, ka segas miega pele sargā mazo brīnumu!