Es biju neprātīga optimiste, kad pirms aptuveni 2 gadiem izdomāju virsrakstu un sāku šo rakstu. Nebija nekādu šaubu - būs! Mēnesi ātrāk vai vēlāk, bet būs! Dzīve ieviesa savas korekcijas un pirmais vīram uzšūtais krekls tapa tikai šogad. Toreiz uzrakstīto bloga ieraksta ievadu gan atstāšu - ļoti precīzi man bija izdevies aprakstīt to, kā vispār līdz vīriešu krekla šūšanai nonācu!
Jau stāstā par rūtaino šortu svītraino kopiju minēju, ka vīriešu apģērba standarti nav derīgi izmantošanai manā ģimenē. Meklējot kreklus, parastā problēma ir piedurkņu garums - manam vīram tās vienmēr ir par īsu. Ja piedurknes ir pareizā garumā, tad pārējais ir krietni par lielu un otrādāk - ja viss der, tad piedurknes ir kā pusaudzim, kurš rudenī grib uzvilkt pavasarī vēl derējušo kreklu!
Es ilgi atrunājos no šī projekta, te par iemeslu atrodot piegrieztnes trūkumu, te auduma piedāvājuma nabadzību. Pirmā atruna - piegrieztnes trūkums - tika izmantota ārkārtīgi ilgu laiku, līdz vienu vakaru, kad es biju ieslīgusi kārtējā savā projektā, bet viņš, iztīrījis skapi no vecajiem krekliem, pēkšņi uzjautāja, vai uzšūšu viņam šitā krekla kopiju? Atbildēju, lai nemet ārā - kādā brīdī pieķeršos un pārzīmēšu piegrieztni. Lieki piebilst - tas brīdis manā prātā nebija tuvākajam laikam ieplānots. Viņš laikam nojauta, ka atkal grasos atrunāties, paņēma mazās šķērītes un vienu vakaru veltīja juveliera cienīgam darbam - savu mīļo kreklu izārdīja līdz pēdējai vīlītei! Man noteikti nebūtu pieticis pacietības! Galvenā atruna bija izsvītrota no manas krātuves.
Pirmā reize, kad izārdīto kreklu izmantoju kā piegrieztni, bija, kad, tuvojoties ziemai, viņš mājās atnesa flaneli, ko bija nopircis pidžamai. Kur vēl labāku apģērba gabalu sen aizmirsta krekla piegriezuma pārbaudei!? Ja arī būs kāda kļūda, tā tāpat būs zināma un redzama tikai mums, mājiniekiem. Kad atkal gaisā sāka virmot doma par krekla šūšanu, saņēmu pirmo un vienīgo ieteikumu - viduklis ir jāpārtaisa tā, lai ir
"slim fit", jeb ar pieguļošu siluetu. Šis ieteikums manu apņemšanos uzšūt kreklu atkal atvirzīja n-tajā plānā. Pat tik vienkāršs nezināmais ir spējīgs jebkuru apņemšanos samalt putekļos! Iepērkot jau otro audumu kreklam, krekla mūza atkal pārcēlās man uz pleca, bet, sapratusi, ka runā ar mani man nesaprotamā valodā, atkal devās brīvā lidojumā. Punktu negribēšanas, atrunu un visādu citādu NE- periodam pielika balle. Biju pārliecināta, ka viss notiks kā ierasts - es kā pustraka pa naktīm šūšu sev jaunu kleitu, bet viņš kā burvis pēdējā brīdī pieies pie skapja, izcels labi noglabāto uzvalku un ar izcilību sevi pierādījušu kreklu, un bez stresa būs nepārspējami sapucējies pēdējā brīdī.
Kaut kas bija nogājis greizi! Nedz pārskatot mājās esošos audumu krājumus, nedz klīstot pa bodēm un pāršķirstot modes žurnālus, manī nebija radusies neviena doma par to, kādu kleitu gribu. Un no domas, ka kaut kas pašai mugurā velkams jāuzšuj, garstāvoklis bojājās straujā tempā. Nedēļu pirms pasākuma beidzu sevi mocīt un metos veikalos. Teiksiet - kur tad stāsts par kreklu?
Šī krekla stāsts sākās pielaikošanas kabīnēs, kur vienlaicīgi laikojām štātes ballei - es visas pareizajā izmērā veikalā atrodamās kleitas, viņš - kreklus. Mana kleita atradās uzreiz, viņam jauns krekls neatradās nemaz. Noslēdzām vienošanos - viņš man kleitu, es viņam kreklu.
Kad pienāca brīdis piegriešanai, izārdītais krekls nebija ne ar uguni atrodams! Tikai dažas, vienkāršākās detaļas. Par padošanos nevarēja būt ne runas. Tagad pašai tik ļoti gribējās to izdarīt! Pēc piegrieztņu žurnālu krājumos pavadītas stundas, nācās atzīt, ka esmu bijusi nepiedodami sliktās domās par mūsu valstī populārākā žurnāla piedāvājumu - sieviešu apgērba modeļu gūzmā, paslēpušies bija arī pārītis vīriešu kreklu! Turklāt piedāvāti man vajadzīgajos izmēros - nācās tik vien kā apkakli padarīt šaurāku un piedurknes garākas!
Pilnīgā pretstatā manai ierasti drudžainajai steigai pēdējās naktīs, šoreiz valdīja lielisks laika plānojums. Pa drusciņai darba dienu vakaros un pogu piešūšana 6dienas rītā.
Tā nu ir sanācis, ka džemperis ir tas apģērbs, kura radīšanai adot, man ir pietrūcis pacietības. Tie daži, kas tapa skolas laikā kā mācību uzdevumi, man palikuši atmiņā kā pārbaudījums - ja ar vienu rumpja detaļu vēl tiku galā pirmās sajūsmas emociju vadīta, tad otra jau tapa lēnāk, bet piedurknes ar pierunāšanu. Par sašūšanu nerunāsim. Tā nu es šo apģērba gabalu radīšanu biju izslēgusi no sava iespējamo darbu saraksta. Bet tas man neliedza skatīties bildes ar citu dāmu rokdarbiem, iepirkt kādu dzijas šķeteri kāmja krājumiem, soctīklos piesekot dažam labam rokdarbnieces profilam un nepārstāt sapņot😇.
