sajūtu pievienotā vērtība

Kad cilvēki man prasa, kādēļ nešuju vairumā nun nepiedalos kādā tirdziņā, tad man ir viena atbilde - man šujot patīk domāt par saņēmēju. Es ticu, ka labās domas, kas ieliktas darbiņa tapšanā, turpina savu darbu arī tad, kad darbs jau kā gatavs priekšmets kalpo saņēmējam.
Šoreiz stāsts atkal ir par lūgumu no cilvēka, kuram grūti atteikt. Pēc garākas sarunas vienojāmies, ka uzšūšu sedziņu, dāvanu ar kuru doties raudzībās. Virsū obligāti bija jābūt miega pelei.
Process pats par sevi kā vienmēr bija amizants - iedomājusies biju vienu, daudz vieglāku variantu, taču sākot darboties, sapratu, ka nevēlos taisīt kopiju kaut kam, kas man reiz ir tapis. Tādēļ es savā ierastajā manierē atkal sev sarežģiju dzīvi :D Vienkrāsainas otrās puses vietā izvēlējos šūt vienkāršāko no vienkāršākajiem tekstilmozaīkas variantiem.

                

Es nepazīstu dāvanas saņēmēju, bet doma par to, ka manis šūta sega tiks kādam mazam brīnumam, cēla mani spārnos un dāvana bija gatava teju vienas dienas laikā! Un ticu, ka segas miega pele sargā mazo brīnumu!