Tajās dienās, kad kolēģe bija uzvilkusi TO kleitu, tā vien gribējās viņai paprasīt, lai viņa pastāv pie manis ilgāk un es varu TO kleitu apbrīnot ilgāk. Tad arī ierastas bija sarunas par to, kā viņa pie tādas tikusi un cik sarežģīta vai viegla ir tās uzbūve. Nekautrējos pa reizītei arī kādu vīli izgriezt uz redzamo pusi un izpētīt kārtīgi.
Par to, kā manā galvā bilde no gabaliņiem salikās kopā, laikam vairs nav nozīmes rakstīt - tā jau ir ikviena mana šujamdarba tapšanas neatņemama sastāvdaļa - kaut kas iegādāts apzināti, pēc kaut kā roka bodē pastiepusies zemapziņas vadīta. Kad sapratu, ka žurnāls ar vajadzīgo piegrieztni ir izdots pirms kāda laika, jau paspēju saskumt. Par laimi man, citai šuvējai tieši man vajadzīgais bija iepircies viens lieks. Un, protams, kur nu bez klikšķa, kas, kā uz galvas krītošs ābols, saliek bildi kopā - tad, kad lūkojos uz pārpalikušo trikotāžu un sapratu, ka gabals ir par lielu, lai to izmestu, bet par mazu, lai sanāktu vēl viens džemperītis, auduma toņi pēkšņi izrādījās tik ļoti saskanīgi, kaut veikalā to neredzēju itin nemaz - nopirku, jo iepatikās katrs atsevišķi.
Šad tad iedomājos, vai pienāks tāda diena, kad būšu no sākuma izdomājusi, ko gribu, un tikai pēc tam došos nepieciešamo sastāvdaļu medībās?
Pats šūšanas process izvērtās garš - te iesprūdu kādas tehniskas nianses risnājuma izskaitļošanā, te kopīgā morālā nogurumā, no kura izrauties mēģināju ar grāmatu lasīšanas palīdzību. Tad svarīgāki par mammas gribuļiem bija puiku mājas darbi un prāta atslēgšana sporta zālē, līdz pienāca diena, kad vairs nebija kur atkāpties - kaut ko pieklājīgu tajā neplānotajā dienā mugurā uzvilkt vajadzēja.
Šad tad iedomājos, vai pienāks tāda diena, kad būšu no sākuma izdomājusi, ko gribu, un tikai pēc tam došos nepieciešamo sastāvdaļu medībās?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru