Es nevaru teikt, ka esmu līdz neprātībai pārņemta ar recycled ideju. Šādas tādas idejas man ir un tās vairāk ir saistītas ar manu iekšējo skopuli (nevis pasaules glābšanas ideju), kurš nespēj izmest lietu, kas vēl varētu dzīvot citā veidolā. Jau rakstīju par Lieliskā krekliem, kurus nespēju izmest un to, kā tie ir pārtapuši par spilvendrānām, un šoreiz atkal ir stāsts par krekliem - kaudzīti trikotāžas polo kreklu, kas bija iegūluši laukos novalkājamo drēbju kaudzē. Abas ar omi, sapratušas, ka ar šādiem pilsētas prasībām neatbilstošu drēbju laukos nogādāšanas tempiem ātri vien slīksim drēbju kalnos, pagājušajā rudenī ķērāmies pie krājumu pārskatīšanas. Šķirojām bez žēlastības - neizmazgājamos, izdilušos un formu zaudējušos kreklus bez domāšanas metām ārā. Tos, kas bija glābti no izmešanas, sadalījām atstāšanas / valkāšanas un pārstrādāšanas kaudzītēs. Pēdējā no tām ceļoja uz Rīgu, kur ziemas laikā ome tos atbrīvoja no vīlēm un citām detaļām, kuras var traucēt segas radīšanai. Jā, bijām izdomājušas, ka no šiem krekliem jāšuj sega - gultas pārklājs. Idejas interneta dzīlēs bijām pārpārēm saskatījušās abas.
Tālākais jau tika nodots manās rokās. Beidzot atcerējusies, ka līdzi uz laukiem jāpaņem instrumenti un saēdusies drosmi brokastīs, kādā vēla pavasara brīvdienā visus kreklus sagriezu divu veidu strēmelēs - 15 un 5 cm platās. Platās segai, šaurās - segas malas apstrādei. Satinu rullīšos un noliku līdz nākamajam etapam.
