pirmdiena, 2016. gada 8. augusts

kaudzīte aizmirstībai nolemtu kreklu

Es nevaru teikt, ka esmu līdz neprātībai pārņemta ar recycled ideju. Šādas tādas idejas man ir un tās vairāk ir saistītas ar manu iekšējo skopuli (nevis pasaules glābšanas ideju), kurš nespēj izmest lietu, kas vēl varētu dzīvot citā veidolā. Jau rakstīju par Lieliskā krekliem, kurus nespēju izmest un to, kā tie ir pārtapuši par spilvendrānām, un šoreiz atkal ir stāsts par krekliem - kaudzīti trikotāžas polo kreklu, kas bija iegūluši laukos novalkājamo drēbju kaudzē. Abas ar omi, sapratušas, ka ar šādiem pilsētas prasībām neatbilstošu drēbju laukos nogādāšanas tempiem ātri vien slīksim drēbju kalnos, pagājušajā rudenī ķērāmies pie krājumu pārskatīšanas. Šķirojām bez žēlastības - neizmazgājamos, izdilušos un formu zaudējušos kreklus bez domāšanas metām ārā. Tos, kas bija glābti no izmešanas, sadalījām atstāšanas / valkāšanas un pārstrādāšanas kaudzītēs. Pēdējā no tām ceļoja uz Rīgu, kur ziemas laikā ome tos atbrīvoja no vīlēm un citām detaļām, kuras var traucēt segas radīšanai. Jā, bijām izdomājušas, ka no šiem krekliem jāšuj sega - gultas pārklājs. Idejas interneta dzīlēs bijām pārpārēm saskatījušās abas. 

Tālākais jau tika nodots manās rokās. Beidzot atcerējusies, ka līdzi uz laukiem jāpaņem instrumenti un saēdusies drosmi brokastīs, kādā vēla pavasara brīvdienā visus kreklus sagriezu divu veidu strēmelēs - 15 un 5 cm platās. Platās segai, šaurās - segas malas apstrādei. Satinu rullīšos un noliku līdz nākamajam etapam.


Pagāja laiks, līdz sapakoju uz laukiem līdzi overloku. Skaidrs kā diena - pieķerties uzreiz man nesanāk. Ar nelielām atkāpēm no plānotā, tajās brīvdienās tomēr strēmeles sašuvu un, tā kā biju speciāli braukusi pēc otras puses auduma, sāku arī šūt kopā, izmantojot variantu, kur stepēšana tiek veikta kopā ar šūšanas procesu. Tālāk par 3 rindām netiku. Kaut kā ļoti neērti bija un nepatika man gala rezultāts. Atkal process apstājās un iedvesmas gaidīšanas laikā vīrs atļāvās manā klātbūtnē skaļi izrunāties par manu prātuļošanu un noskaņošanos - esot domājis, ka savādāk to segu šūšu. Un taisnība vien viņam bija - prātā nemierīgi dīdījās ideja par segu no vienas garas strēmeles. Nu kur vēl vienkāršāk! Un izmēģināt šo variantu man ir gribējies vienmēr, kopš to ieraudzīju! Tik traki garas vīles kā Dženijai gan man nebija, bet process tiešām bija ātrs un vienkāršs. Varēju ielikt vēl vienu ķeksīti pie kārtējās procesa sadaļas. 

Tālāk sekoja katra darba rūķa sapnis atvaļinājums, kura laikā biju nolēmusi pielikt punktu šim procesam - salikt kopā kārtas, nostepēt un apdarināt malas. Te manos plānos iejaucās augstāki spēki, kas mani uz nedēļu nolika guļus pozīcijā. Teorētiski šūt varēju, bet diži ērti nebūtu. Gandrīz nedēļu pavadīju guļus, kāju uz pufa uzstutējusi - pilnībā izbaudīju atvaļinājumu, darot NEKO!  Kad saņēmos, divas nedēļas bez-biroja režīmā tuvojās beigām. Skaidrs bija viens, ka priekšā man atkal nezināmais, kas tikai interneta video pamācībās līdz šim redzēts - stepēšana brīvo kustību tehnikā. Tik jocīgi skan iztulkots labi pazīstamais angliskais free motion quilt...


Saliku kopā kārtassaspraudu ar drošības adatām, lai daudzmaz kārtas turas kopā, bruņojos ar dārza cimdiem labākai auduma vadīšanai un atkal devos taustīties miglā. Viens ir skatīties video, kur dāmas šķietami vienkārši lielās segas stepē, otrs darīt pašai, īsti nezinot, kā ir pareizi un kam īsti jāpievērš uzmanība. Pirmajā dienā mocījos un taustījos. Otrajā dienā jau gāja ievērojami labāk, bet adatas lūza kā sērkociņi. Punktu pieliku trešajā, ar pēdējo līdzi paņemto adatu.  Biju jau gatava mest mieru un pašas beigas atlikt vēl uz nedēļu, bet saņēmusi mājinieku atbalstu, darīju visu līdz galam. 

Atvaļinājums ir beidzies un sega arī gatava. Process teju gada garumā bija beidzies. Kad smaidīga kā maija saulīte izgāju meklēt labāko fotografēšanas vietu, arī saule aizbiedēja mākoņus, vismaz vienai labākai gatavā darba fotogrāfijai!



 



Gandarījums un prieks par paveikto ir liels. Noteikti pieķeršos klāt vēl kādam šāda tipa mega darbam.
 Un ļoti gribētos izvairīties no tiem grābekļiem, uz kuriem tik spītīgi šajā reizē kāpu!

Nav komentāru: