Viss sākās ar nepieciešamību sarūpēt mazā dēla dārziņa tirdziņam kādu kārumu. Biju izdomājusi, ka cepšu cepumus, par kuriem rakstīju iepriekš, tomēr izvērtējot savu noguruma pakāpi, priekšroku devu variantam, ar kuru parasti nelielās - keksiņiem no gatava maisījuma. Šis process ar dēla palīdzību izrādijās tik viegls, ka nolēmu vēl parosīties virtuvē un pacensties kaut nedaudz samazināt trako pētersīļu daudzumu, kas brīvdienās atceļoja uz manām mājām.
Un šajā mirklī nogurums jau bija pagaisis! Kā tur bija tajā teicienā? - Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt? Šī ir frāze par manu vakardienas noskaņojumu!
Doma par pētersīļu pesto man nelika mieru jau pagājušajā rudenī, jo šis garšaugs mūsu dārzā bija saaudzis ļoti labi. Tā kā šis garšaugs manam vīra kungam tīrā veidā lāgā neiet pie dūšas, izmantojot pirms kāda laika atrastu un reiz mājās jau pārbaudītu
recepti, uzmeistaroju arī to.
Pirms kāda laika man ar vīru bija saruna par kopīgu darbošanos mājās. Abi secinājām, ka mums ir daudz omulīgāk tad, ja mājās esam abi. Vakardiena bija izdevusies tieši šī apstākļa dēļ. Kamēr es pinķerējos ar keksiņiem, viņš tīrīja ābolus ābolkūkai. Kad savus iesāktos darbus pabeidzu es, sākās viņa rosības laiks.
Rezultātā mēs visi tikām pie ārkārtīgi gardām brokastīm!
Jo kas gan ir ābolkūka bez vaniļas mērces!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru