....jeb - sporta zāle piekāpjas dabas resursu nodoklim
Mani kolēģi un manai ģimene tuvi cilvēki ir labi informēti, ka lielais kārumu gatavotājs mūsmājās noteikti neesmu es. Reizēm tas ir labi, reizēm ne pārāk. Tas otrais varinats parasti ir situācijās, kad pašai gribas kādu jaunu našķi, bet atrodas miljons citu iemeslu, lai virtuvei netuvotos. Viens no tādiem iemesliem ir neveiklā sajūta virtuvē, kad kaut ko daru, bet vīra pieredzējušais skats lūr pār plecu. Nav jau galīgi bēdīgi ar manām prasmēm, bet līdz pilnībai ir tālu! Īpaši, ja runa ir par kārumiem un visādu jaunu recepšu izmēģināšanu.
Plāns par šīs recepes izmēģināšanu radās pirms pāris dienām, kad skatījos savu mobilo piezīmju grāmatiņu un uzdūros sen no kāda kolēģes no Kanādas saņemta gardēžu žurnāla nofočētai receptei. Un te, neplānoti un ar nelielu dusmu piegaršu par manu plānu izjaukšanu, uzradās man viens vakars virtuvē vienai. Bruņojusies ar visu nepieciešmo, miljons reizes pārlasot recepti un nomērot vajadzīgo produktu daudzumus, ķēru kaifu gatavojot kārumus. Un lūk, uz brīdi, kad mans pats lieliskākais ieradās, lielā ķēpa un krenķi jau bija aiz muguras un cepumi gatavojās uz cepeškrāsni.
Paldies dabas resursu nodoklim par uz pēcstundām atstāto vīru un patīkamu rosīšanos virtuvē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru