Tajā vakarā šūt gribējās tā, ka acīs cērt. Un bija tak jāiemēģina mana jaunā draudzene no stāsta par sarunu dūmu mutuļos. Tā kā plānā bija izmēģināt jaunās mašīnas iespējas, izvēlējos pēc formas un tehnoloģijas ārkārtīgi vienkāršu priekšmetu - karstumizturīgu cimdu virtuvei. Vēl viens faktors, kādēļ izvēlējos šūt ar jauniegūto mašīnu, bija esošās mašīnas niķīgums, šujot vairāk par 3 standarta kokvilnas kārtām.
Jau rakstīju, ka man ir grūti vieglu roku izmest ārā kaut ko, kas reiz var pārtapt noderīgā lietā. Šīs manas īpašības rezultātā bija iekrājušies dažnedažādu kokvilnas audumu atgriezumu gabaliņi. Tie, par kuriem šodien rakstu, savu zelta stundu gaidīja ilgi. Salasīju viena auduma gabaliņus, izgludināju, paskatījos, padomāju, paplānoju - izdomāju ko un kā darīt un ķēros pie darba. Pēc pāris stundām varēju doties uz virtuvi izmēģināt jauno izstrādājumu!
Forma savulaik noskatīta no vienas cālenes radītajiem karstuma cimdiņiem. Viņas idejas un radošums joprojām ir man kā paraugs uz ko tiekties. Kā arī šujmašīna nepievīla - vietās, kur viņas modernā līdziniece pārbaudītu manu pacietību, šī gāja pāri tik viegli! Un šis fakts iedvesmoja pirmajam darbam ar ādu, par ko būs arī mans nākamais stāsts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru