Līdz šim tuvākai un tālākai braukšanai esam izvēlējušies auto, jo šī ceļošanas veida priekšrocība ir bagāžas svars un daudzums, kas ir ierobežots vienīgi ar apjomu - tik cik ielien bagažniekā. Bet šoreiz mērķis - Tatri - bija tas, kas manī viesa neziņu! Ko ņemt? Cik daudz ņemt? Kā tur būs? Šādi jautājumi man pa brītiņam uznāca, bet, nespējot izdomāt atbildes, ātri vien par tiem aizmirsu un dienu pirms izbraukšanas man vēl nebija ne mazākās nojautas par to, ko man vajadzētu krāmēt somā un kas īsti mūs tur sagaida. Vienīgais, ko zināju - līdzi jāņem ēdamais un labs garastāvoklis. Beigu beigās, abi ar Lielisko pēdējā vakarā sākām vākt kopā nepieciešamo, ar aprēķinu, ka projām no mājām būsim maksimums 5 dienas un laika prognoze Jāņu brīvdienām Slovākijā daudz neatšķīrās no prognozes Latvijai - arī tur solīja lietu.
Pirmajai naktij naktsmājas bija aizrunātas Krakovā. Plānā garš pārbrauciens, tādēļ startēt gribējām 4os no rīta. Ar pieļaujamu atkāpi no plāna sākām savu ceļu. Viena robeža, otra robeža un esam jau Polijā. Pa ceļam vairākas zaļās pieturas un tuvojamies Varšavai. Bijām runājuši, ka šeit meklēsim, kur kārtīgas pusdienas paēst, bet auto daudzums piepilsētās un satiksmes intensitāte pašā Varšavā ieviesa savus plānus - nolemjam, ka uzkodas mums vēl ir, tādēļ brauksim līdz galam. Atlikuši bija vien 300 km, kas jāpaveic šajā dienā. Tagad, kad jau ērti sēžu mājās, varu teikt, ka tie 300 km no Varšavas līdz Krakovai bija kā mūžība un abos virzienos. Ar navigatora palīdzību salīdzinoši vienkārši atrodam naktsmītnes vietu un arī vietu mašīnai netālu no durvīm. Stāvam pie vārtiem un zvanam. Vīrs skatās uz uzrakstiem un ar šoku sejā nočukst, ka negribēja hosteli! Bet man jau ir vienalga - gribu ēst un kādu brīdi nedomāt par kāpšanu mašīnā. Kad vārti atvērās un mēs iegājām iekšpagalmā, man aizmirsās viss, ko es gribēju! Nekas izcils, bet ar tādu kolosālu senatnes auru - čīkstošas, nobružātas koka kāpnes, balkoniņi, puķu podi un arī mūsu istabiņa ar vienkāršu, modernu remontu.
Īsāk sakot - tur man patika viss. Fiksi pagatavojam vakariņas un dodamies izpētīt vecpilsētu - te es otro reizi vienā vakarā paliku bez vārdiem - tāda senatnīguma noskaņa komplektā ar cilvēku tūkstošiem, kas netraucēti bauda vakaru un pilsētu! Perfekti!
Nākamās dienas ieplānotais notikums - pārbrauciens uz Slovākiju. Pirms došanās ceļā vēl izmetam līkumu līdz vecpilsētai, kur džekiem ļoti gribējās apskatīties pūķa alu zem Krakovas pils, bet, aizgājuši līdz turienei, sapratām, ka vēl jāgaida līdz to atvērs vaļā un nebija arī īsti pārliecības, ka tā būs lielāka un īpašāka par mūsu Gūtmaņalu Siguldā. Mans Lieliskais, kurš bija izlasījis miljonu visādu ceļojumu aprakstu, bija ieplānojis ko citu un, motivējot džekus, ka alā viņi būs, ved mūs ārā no Krakovas uz Veļičkas sāls raktuvēm. Versijas divas - maksāt mazāk, iet iekšā kopā ar poļu gidu un neko nesaprast vai maksāt vairāk un doties pazemē ar mums saprotamā valodā runājošu gidu. Izvēlamies otro variantu un pēc 20 minūtēm sākam savu pazemes ceļojumu, kurš beidzās 139 m zem zemes. Koridors koridoram galā, zāles - bijušās sāls ieguves vietas - viena par otru lielākas, sāļas sienas - gide teica, ka var tās nogaršot, bet neiesaka, jo tomēr n-tie tūkstoši tūristu tām jau ir garām gājuši un ar rokām taustījuši. :D Trīs stundās tiek pieveikti 2.5 km, kas ir tikai 1% no kopējā eju garuma. Redzētais pārsteidz ar savu varenību un galvenajiem faktiem - sāls ieguve tajās ir sākta jau 13.gs, bet pēdējais zirgs, kas tur strādājis, virszemē izcelts tikai 2004. (?) gadā!
Džeki "pūķa" alā ir pabijuši un beigās bija priecīgi par tēta izvēli. Izvēlamies parkā ieturēt pusdienas - okupējam vienu soliņu un procesa laikā no svešiniekiem saņemam labas apetītes novēlējumus! Kolosāla sajūta!
Dodamies ceļā - pāri kalniem uz Slovākijā sarunātajām naktsmājām. Braucot ārā no pilsētas, navigatori katrs sūta mūs uz savu pusi. Izvēlējušies to ceļu, kura sākuma manevrs tajā brīdī ir vienkāršāk izpildāms, braucam. Pēc pāris desmitiem kilometru saprotam, ka otrs ceļš būtu par 80 km īsāks, bet tā kā esam nokļuvuši uz viņu glaunās ātrgaitas šosejas, nolemjam neko nemainīt. Vēlāk saprotam, ka vajadzēja - iekuļamies kalnu pilsētiņas korķī uz stundu. Bik izbesījušies par to, ka īsti jau nav kur mukt, tiekam no tās laukā un pēc kāda brīža jau šķērsojam robežu.
Kalni ir un paliek kalni - skaisti un elpu aizraujoši skati, bet manāma atšķirība ir vietējā ainavā - ja poļiem mājsas visur un visas izskatās pēc tikko uzceltām, tad Slovākijas pusē tomēr ir manāms, ka esam valsts nomalē - pilsētiņas ir kārtīgas, bet mājas gan nav visas svaigi krāsotas. Dīvainākais - plkst. 17os pēc vietējā laika ir sajūta, ka neviens tur nedzīvo, jo ielas ir tukšas un arī mašīnu ir maz. Pilnīgs pretstats Polijai, kur šķita, ka visi poļi ir nolēmuši pavizināties! Līkums līkumam galā un esam sasnieguši naktsmītnes ciematiņu. Tagad tik jāatrod pareizā māja, kas izrādās nemaz nav tik vienkārši.
Dzīvoklis kā dzīvoklis, bet skats pa logu aizrauj elpu - augstākais no kalniem ir mūsu acu priekšā visu laiku! Atkal fiksās vakariņas un dodamies izpētīt apkārtni. Viss miests sastāv no vienām vienīgām viesnīcām, tomēr cilvēku pūļus apkārt nemana - tikai retus kājāmgājējus.
Nākamais rīts sākās daudzsološi - soļojot garām mūsu logam pamanīju, ka kalns visā savā krāšņumā sildās saulītē. Nodomāju, ka ar steigu jāceļ augšā mani vīrieši un jāsteidz baudīt daba, kamēr vēl laiks labs. Bet, nākot atpakaļ pāris minūtes vēlāk, mans optimisms noplaka straujā tempā - kalns pamanījās uzvilkt mākoņu cepuri. Mans noskaņojums gāzt kalnus šajā dienā izplēnēja nebūtībā. Bet pesimismam padoties man neviens neļāva. Lieliskais, neskatoties uz prognozēm, velk mūs visus laukā ar tekstu - ejam! Tas nekas, ka sola lietu, tas nekas, ka nav mums kartes, jo skatoties pa logu, esam vienojušies, ka kāpsim līdz tai mājiņai puskalnā. Pusi ceļa ir smuks asfaltēts ceļš.
Ceļā satiekam kādu kāpēju, kura skrienošais ātrums noteikti nebija viņa sabiedrotais - augstāk par 1000m jams netika :D
Kad civilizētā taka bija beigusies, mūsu kompānijā uzradās pūpēdis, kuru bija ļoti grūti motivēt kāpt augstāk. Jāatzīst, ka arī manī bija iezagušās šaubas par to, vai ir prāta darbs kāpt augstāk, bet, tā kā uzskatīju, ka no šīs dienas jāpaņem viss, ko varam paņemt, klusējot kāpu. Pūpēža uzvedība sāka kaitināt arvien vairāk, tādēļ, izveicot motivējošās sarunas, vienojāmies, ka lejā jākāpj nebūs - nobrauksim ar pacēlāju. Lūk, kas ir nepieciešams, lai pie civilizācijas labumiem pieradušu jaunieti motivētu kāpt augšā! Turpmāko ceļu mēs knapi spējām turēt līdzi viņa tempam.
Pa to laiku mākoņu cepure bija uzsēdusies kalnam vēl dziļāk un džeki, kas braucot šurp smēja, ka viņiem ir sapnis iespert mākonim, nu varēja to realizēt. Gājām cauri biezam mākonim, bez kartes, vadoties pēc fotogrāfijas, kuru bijām uzņēmuši iepriekšējā vakarā un kaut kur blakus esoša pacēlāja skaņa bija kā apliecinājums, ka neesam nomaldījušies. Stāvums reizēm bija tāds, ka tikai un vienīgi biežā zigzagā varēja tikt uz priekšu un taisni nostāvēt varēja vien piedomājot par to. Miglā izdzirdēt kaut kur blakus esošas cilvēku balsis - superīgs atvieglojums un apziņa, ka ne mēs vieni tādi dullie. Atšķirība tikai tā, ka tie pārējie bija izvēlējušies kāpt lejā nevis augšā :D Mēs ar Lielisko tomēr paliekam pie pārliecības, ka augšā kāpt ir vieglāk kā lejā! Vienas balsis aizgājušas tālumā, kāds brīdis klusumā ar savām domām un galvas rēķiniem kā vieglāk tajā stāvumā uzkāpt, līdz atkal sadzirdam balsis. Runātāji, ieraudzījuši mūs rāpjamies augšup pa slēpotāju trasi, mums svešā valodā kaut ko saka un smej. Sieviete, sapratusi, ka nesaprotam neko, iztulko kunga teikto saprotamā valodā - esam izvēlējušies grūtāko trasi - pēc kā varam atbildēt vien ar mulsu smaidu - tik tiešām viegli nebija. Savukārt džekiem mierinājums - vēl 15 minūtes un būsim sasnieguši savu gala mērķi.
Nokļuvām uz takas - lieliskas, akmeņainas takas. Paši pasmējāmies par savu maksimālismu, bet neatteicāmies no savas pārliecības, ka esam izvēlējušies pareizo ceļu - līdz brīdim, kad iekāpām mākonī, mums bija iespēja redzēt apkārtni, novērtēt ainavu pie horizonta, utt. Savukārt civilizētā taka, pēc mūsu domām, visu laiku gāja cauri mākonim. Tās pēdējās padsmit minūtes pa taku mākonī bija nedaudz baisas, jo tālāk par pāris metriem no tās neko nebija iespējams redzēt. Citam tas var šķist normāli, bet mani šī sajūta biedēja. Bet citādi 1750 metros virs jūras līmeņa jūnija beigās var sastapt sniegu un ziedošas puķes vienuviet.
Var redzēt kā mākonis nāk mājā iekšā un pārliecināties par to, ka kāpšanas taktika - lēnām un pamatīgi - ir izvēlēta pareizi!
Vēl pāris minūtes un sasniedzam no lejas noskatīto mājiņu. Turpat ir bērnu laukums, pacēlājs un elektroniskā karte rāda, ka blakus ir jābūt kalnu ezeram. Redzam visu izņemot ezeru :( Kamēr mēs tur grozāmies, no pacēlāja izkāpj tautiešu kompānija. Nedaudz pagrozījušies, sapratuši, ka neko jau tāpat neredz, jamie dodas tālāk. Viņu vilšanās palika gaisā virmojot. Un te es vēlreiz atkārtošos - man bija patiess prieks, ka izvēlējāmies šādu ekstrēmu maršrutu un augšā sajutām atvieglojumu par paveikto darbu, nevis samaksājām lielu naudu un uzbraucot augšā saņēmām vilšanos!
Džeki saņem piesolīto balvu, kuru iegādājoties tētis norūc zem deguna, ka brauciens no kalna lejā viņam izmaksāja vienu bāku degvielas :D Iekāpuši vagoniņā arī paši atzīstam, ka labi vien ir, ka lejā braucam - nokāpt varētu, bet vairs ne ar tādu kaifu kā augšā.
Paēduši klasiskos makaronus "po flotski" un paskatījušies pulkstenī saprotam, ka ir vēl par agru, lai iekristu dīvānā WiFi kompānijā. Laiks apmācies, bet tas mūs nebiedēja no rīta un nebiedē arī tagad. Izdomājam, ka brauksim ar Tatru elektrovilcienu uz citu ciematiņu, no kura iet pacēlājs uz kalnu upes ūdenskritumiem.
Kad pienāca vilciens, sapratām, ka mūsu miestiņš nemaz nav tik neapdzīvots kā likās pastaigājoties - vilciens pilns! Aizbraukuši līdz vajadzīgajai stacijai, un atraduši pacēlāj-vilcieniņu, drīz vien kāpjam no tā ārā, lai dotos jaunā piedzīvojumā. Kamēr mēs vilkām lietus mēteļus, pārējie, kas arī devās kritumus lūkoties, pirmo no tiem jau ir apskatījuši.
Kamēr mēs safočējamies n-tajās versijās un kombinācijās, pārējie jau ir pazuduši no apvāršņa un mēs, pieņemot, ka pārējie ūdenskritumi ir uz leju no šī, mēs dodamies turp. Nogājuši kādu gabalu un citu kritumu neieraudzījuši, sākam taustīties kabatās pēc kartes. Bilde top skaidra ātri - atkal esam aizgājuši savu ceļu! Pametuši skatu atpakaļ, saprotam, ka kāpt atpakaļ negribam - šī bija akmeņu-sakņu-dubļu kombinētā, neiedvesmojošā taka un, tā kā pāris mēģinājumus nokrist mūsu kompānija bija jau piedzīvojusi, dodamies vien tālāk iesāktajā virzienā.
Soļi, līkumi un skatu laukums, vieta kur roku upes dzestrajā ūdenī atvēsināt un upes ūdeni pagaršot, līdz manī atkal iezogas bažas - mēs ejam un ejam, bet ainava virs mūsu galvām nemainās - viena vienīga ieleja no kuras neredzu izeju. Ar prātu saprotu, ka upe taču tek lejup, bet emocijas īsu brīdi ņēma virsroku.
Toties sajūsma, ieraugot vietu, kur debesis ar zemi satiekas, bija nepārspējama! Vēl pēc brīža sadzirdam civilizāciju šosejas veidolā un kājas jau pašas steidz tikt līdz galam. Takas galā secinām, ka, lejā kāpjot, esam panākušies pāris stacijas naktsmāju virzienā. Taimings šoreiz perfekts - jāpagaida 5 minūtes un varam kāpt vilcienā atpakaļ.
Noguruma pakāpe neizmērojama un apetīte mežonīga. Plānā vakariņas un randiņš ar miegu. Otrais draud neizdoties, jo kāju muskuļi smeldz. Lai nebūtu pa velti vesta līdzi, no aptieciņas tiek izcelta Dolobene. Nu jau arī otrais plāna punkts var tapt izpildīts. No dienas esam paņēmuši visu iespējamo un arī pārbaudījuši aprakstos minēto joku ar dzeramā pudeli. Un kalns, dienā sildījies cepurē, vakarā ir nolēmis pasauļoties.
Un tad pienāca rīts ar savu klasisko, skaidro skatu uz kalnu bez mākoņiem. Škrobe. Bet forši, ka tikai dažas minūtes - kalns atkal ietērpās mākoņu cepurē un mēs mierīgu sirdi varam uzsākt mājupceļu. Īsu brīdi pavīdēja galvā doma, ka vajadzētu vēl vienu nakti paņemt klāt, bet Lieliskais nav pierunājams - ja tā ir saplānots, tad tā arī darīsim. Nododot apartamenta atslēgas, administratore, izdzirdējusi mūsu piedzīvojumus, nopūtās un ar nožēlu sejā teica, ka mums vajadzēja aiziet pie viņas pēc padoma apskates vietu salikšanā. Varbūt vajadzēja. Bet man šķiet, ka nē - mēs paņēmām no tās diena visu, kas mums bija pa spēkam. Un žēl nav nemaz, jo - bijām, apskatījām, iepatikās un brauksim vēl!
Post Scriptum
Par braukšanu, ceļiem, kartēm un sajūtām mašīnā
Brīnumainā kārtā, šoreiz kaut kā galīgi vieglprātīgi izturējos pret papīra karšu jautājumu un nenopirku Polijas karti. Vīra apgalvojums, ka ir ielādējis telefonā nepieciešamās aplikācijas, bija gana pārliecinošs. Tā arī braucām - ar 2 navigatoriem. Tiesa, atpakaļ ceļā Lieliskais neizturēja un iegādājās karti klasisko. Vai bija liels palīgs, nezināšu pateikt, jo savam sirdsmieram karti rokās turēju, bet vai no tā bija jēga manam pilotam - hvz! Lai izbrauktu cauri pilsētai, nenoliedzami navigators ir daudz vērtīgāks. Lai tiktu uz priekšu pa ātrgaitas ceļiem, īsti laikam nav nepieciešams nekas - lasi zīmes un nonāksi gala punktā. Karte manās acīs ir vērtīga tādēļ, ka tajā uzreiz redzi, kurp ved ceļš uz kuru esi nogriezies, vari pameklēt kādu alternatīvu. Navigatori tomēr izvēlas pamatā ātrgaitas šosejas, kur var sanākt braukt līkumus. Tagad, kad esam atpakaļ, man ir skaidrs, ka pie šī brīža situācijas uz Polijas ceļiem, kur notiek vērienīgi remonti un tiek būvēti jauni, vismaz 2 līmeņu satiksmes mezgli, noderīgi ir abi - karte klasiskā un priekšā teicējs elektroniskais.
Atpakaļ ceļu bijām ieplānojuši pēc maksimuma - plēšam līdz esam galā. Tā bija kļūda. Tikām līdz Lietuvai, kur pirmajā Statoilā atplīsām uz pāris stundām. Uz to brīdi bijām nomodā jau 21 stundu un mums aiz muguras bija apmēram 700 km un nogurdinošs šopings. Pirms izbraukšanas bija aizdomas, ka vajadzētu naktsmājas kaut kur Varšavas apkārtnē, bet tā kā booking.com tās dienas rītā neko lādzīgu nespēja piedāvāt, citas iespējas arī nemeklējām. Bet vajadzēja.
Par džeku izturību un izdomu mašīnā braucot, uzzināju daudz jauna! Ja vajag, viņi savai izklaidei arī vešas dienu ir spejīgi noorganizēt. Pretstatā ierastajiem pārbraucieniem galvaspilsētas robežās, kur izklaidei dažu kvartālu garumā ir nepieciešams gadžets!
Īsāk sakot - tur man patika viss. Fiksi pagatavojam vakariņas un dodamies izpētīt vecpilsētu - te es otro reizi vienā vakarā paliku bez vārdiem - tāda senatnīguma noskaņa komplektā ar cilvēku tūkstošiem, kas netraucēti bauda vakaru un pilsētu! Perfekti!
Džeki "pūķa" alā ir pabijuši un beigās bija priecīgi par tēta izvēli. Izvēlamies parkā ieturēt pusdienas - okupējam vienu soliņu un procesa laikā no svešiniekiem saņemam labas apetītes novēlējumus! Kolosāla sajūta!
Kalni ir un paliek kalni - skaisti un elpu aizraujoši skati, bet manāma atšķirība ir vietējā ainavā - ja poļiem mājsas visur un visas izskatās pēc tikko uzceltām, tad Slovākijas pusē tomēr ir manāms, ka esam valsts nomalē - pilsētiņas ir kārtīgas, bet mājas gan nav visas svaigi krāsotas. Dīvainākais - plkst. 17os pēc vietējā laika ir sajūta, ka neviens tur nedzīvo, jo ielas ir tukšas un arī mašīnu ir maz. Pilnīgs pretstats Polijai, kur šķita, ka visi poļi ir nolēmuši pavizināties! Līkums līkumam galā un esam sasnieguši naktsmītnes ciematiņu. Tagad tik jāatrod pareizā māja, kas izrādās nemaz nav tik vienkārši.
Dzīvoklis kā dzīvoklis, bet skats pa logu aizrauj elpu - augstākais no kalniem ir mūsu acu priekšā visu laiku! Atkal fiksās vakariņas un dodamies izpētīt apkārtni. Viss miests sastāv no vienām vienīgām viesnīcām, tomēr cilvēku pūļus apkārt nemana - tikai retus kājāmgājējus.
Nedaudz pakāpjamies kalnā, pa ceļam satiekam stirnu mammu ar mazuli, ievērtējam panorāmas ainavu, kas parādās pār koku galotnēm un, konstatējuši, ka drīz būs mella nakts, dodamies pie miera.
Nākamais rīts sākās daudzsološi - soļojot garām mūsu logam pamanīju, ka kalns visā savā krāšņumā sildās saulītē. Nodomāju, ka ar steigu jāceļ augšā mani vīrieši un jāsteidz baudīt daba, kamēr vēl laiks labs. Bet, nākot atpakaļ pāris minūtes vēlāk, mans optimisms noplaka straujā tempā - kalns pamanījās uzvilkt mākoņu cepuri. Mans noskaņojums gāzt kalnus šajā dienā izplēnēja nebūtībā. Bet pesimismam padoties man neviens neļāva. Lieliskais, neskatoties uz prognozēm, velk mūs visus laukā ar tekstu - ejam! Tas nekas, ka sola lietu, tas nekas, ka nav mums kartes, jo skatoties pa logu, esam vienojušies, ka kāpsim līdz tai mājiņai puskalnā. Pusi ceļa ir smuks asfaltēts ceļš.
Sākam tādā tempā, ka netikusi vēl cauri stāvlaukumam, esmu jau aizelsusies un mans cienītais velk ārā savu gadžetu un liek man pulsu izmērīt. Nosmejam, ka esam pārāk augstās domās par savu fizisko formu un palēninam soli. Samazinātais temps izrādās arī ļoti izdevīgs, lai lielais bērns varētu savu vasaras mājas darbu izpildīt - viņam jāsavāc dabas foto kolekcija.
Ceļā satiekam kādu kāpēju, kura skrienošais ātrums noteikti nebija viņa sabiedrotais - augstāk par 1000m jams netika :DKad civilizētā taka bija beigusies, mūsu kompānijā uzradās pūpēdis, kuru bija ļoti grūti motivēt kāpt augstāk. Jāatzīst, ka arī manī bija iezagušās šaubas par to, vai ir prāta darbs kāpt augstāk, bet, tā kā uzskatīju, ka no šīs dienas jāpaņem viss, ko varam paņemt, klusējot kāpu. Pūpēža uzvedība sāka kaitināt arvien vairāk, tādēļ, izveicot motivējošās sarunas, vienojāmies, ka lejā jākāpj nebūs - nobrauksim ar pacēlāju. Lūk, kas ir nepieciešams, lai pie civilizācijas labumiem pieradušu jaunieti motivētu kāpt augšā! Turpmāko ceļu mēs knapi spējām turēt līdzi viņa tempam.
Pa to laiku mākoņu cepure bija uzsēdusies kalnam vēl dziļāk un džeki, kas braucot šurp smēja, ka viņiem ir sapnis iespert mākonim, nu varēja to realizēt. Gājām cauri biezam mākonim, bez kartes, vadoties pēc fotogrāfijas, kuru bijām uzņēmuši iepriekšējā vakarā un kaut kur blakus esoša pacēlāja skaņa bija kā apliecinājums, ka neesam nomaldījušies. Stāvums reizēm bija tāds, ka tikai un vienīgi biežā zigzagā varēja tikt uz priekšu un taisni nostāvēt varēja vien piedomājot par to. Miglā izdzirdēt kaut kur blakus esošas cilvēku balsis - superīgs atvieglojums un apziņa, ka ne mēs vieni tādi dullie. Atšķirība tikai tā, ka tie pārējie bija izvēlējušies kāpt lejā nevis augšā :D Mēs ar Lielisko tomēr paliekam pie pārliecības, ka augšā kāpt ir vieglāk kā lejā! Vienas balsis aizgājušas tālumā, kāds brīdis klusumā ar savām domām un galvas rēķiniem kā vieglāk tajā stāvumā uzkāpt, līdz atkal sadzirdam balsis. Runātāji, ieraudzījuši mūs rāpjamies augšup pa slēpotāju trasi, mums svešā valodā kaut ko saka un smej. Sieviete, sapratusi, ka nesaprotam neko, iztulko kunga teikto saprotamā valodā - esam izvēlējušies grūtāko trasi - pēc kā varam atbildēt vien ar mulsu smaidu - tik tiešām viegli nebija. Savukārt džekiem mierinājums - vēl 15 minūtes un būsim sasnieguši savu gala mērķi.
Nokļuvām uz takas - lieliskas, akmeņainas takas. Paši pasmējāmies par savu maksimālismu, bet neatteicāmies no savas pārliecības, ka esam izvēlējušies pareizo ceļu - līdz brīdim, kad iekāpām mākonī, mums bija iespēja redzēt apkārtni, novērtēt ainavu pie horizonta, utt. Savukārt civilizētā taka, pēc mūsu domām, visu laiku gāja cauri mākonim. Tās pēdējās padsmit minūtes pa taku mākonī bija nedaudz baisas, jo tālāk par pāris metriem no tās neko nebija iespējams redzēt. Citam tas var šķist normāli, bet mani šī sajūta biedēja. Bet citādi 1750 metros virs jūras līmeņa jūnija beigās var sastapt sniegu un ziedošas puķes vienuviet.Var redzēt kā mākonis nāk mājā iekšā un pārliecināties par to, ka kāpšanas taktika - lēnām un pamatīgi - ir izvēlēta pareizi!
Džeki saņem piesolīto balvu, kuru iegādājoties tētis norūc zem deguna, ka brauciens no kalna lejā viņam izmaksāja vienu bāku degvielas :D Iekāpuši vagoniņā arī paši atzīstam, ka labi vien ir, ka lejā braucam - nokāpt varētu, bet vairs ne ar tādu kaifu kā augšā.
Paēduši klasiskos makaronus "po flotski" un paskatījušies pulkstenī saprotam, ka ir vēl par agru, lai iekristu dīvānā WiFi kompānijā. Laiks apmācies, bet tas mūs nebiedēja no rīta un nebiedē arī tagad. Izdomājam, ka brauksim ar Tatru elektrovilcienu uz citu ciematiņu, no kura iet pacēlājs uz kalnu upes ūdenskritumiem. Kad pienāca vilciens, sapratām, ka mūsu miestiņš nemaz nav tik neapdzīvots kā likās pastaigājoties - vilciens pilns! Aizbraukuši līdz vajadzīgajai stacijai, un atraduši pacēlāj-vilcieniņu, drīz vien kāpjam no tā ārā, lai dotos jaunā piedzīvojumā. Kamēr mēs vilkām lietus mēteļus, pārējie, kas arī devās kritumus lūkoties, pirmo no tiem jau ir apskatījuši.
Kamēr mēs safočējamies n-tajās versijās un kombinācijās, pārējie jau ir pazuduši no apvāršņa un mēs, pieņemot, ka pārējie ūdenskritumi ir uz leju no šī, mēs dodamies turp. Nogājuši kādu gabalu un citu kritumu neieraudzījuši, sākam taustīties kabatās pēc kartes. Bilde top skaidra ātri - atkal esam aizgājuši savu ceļu! Pametuši skatu atpakaļ, saprotam, ka kāpt atpakaļ negribam - šī bija akmeņu-sakņu-dubļu kombinētā, neiedvesmojošā taka un, tā kā pāris mēģinājumus nokrist mūsu kompānija bija jau piedzīvojusi, dodamies vien tālāk iesāktajā virzienā.
Toties sajūsma, ieraugot vietu, kur debesis ar zemi satiekas, bija nepārspējama! Vēl pēc brīža sadzirdam civilizāciju šosejas veidolā un kājas jau pašas steidz tikt līdz galam. Takas galā secinām, ka, lejā kāpjot, esam panākušies pāris stacijas naktsmāju virzienā. Taimings šoreiz perfekts - jāpagaida 5 minūtes un varam kāpt vilcienā atpakaļ.
Noguruma pakāpe neizmērojama un apetīte mežonīga. Plānā vakariņas un randiņš ar miegu. Otrais draud neizdoties, jo kāju muskuļi smeldz. Lai nebūtu pa velti vesta līdzi, no aptieciņas tiek izcelta Dolobene. Nu jau arī otrais plāna punkts var tapt izpildīts. No dienas esam paņēmuši visu iespējamo un arī pārbaudījuši aprakstos minēto joku ar dzeramā pudeli. Un kalns, dienā sildījies cepurē, vakarā ir nolēmis pasauļoties.
Un tad pienāca rīts ar savu klasisko, skaidro skatu uz kalnu bez mākoņiem. Škrobe. Bet forši, ka tikai dažas minūtes - kalns atkal ietērpās mākoņu cepurē un mēs mierīgu sirdi varam uzsākt mājupceļu. Īsu brīdi pavīdēja galvā doma, ka vajadzētu vēl vienu nakti paņemt klāt, bet Lieliskais nav pierunājams - ja tā ir saplānots, tad tā arī darīsim. Nododot apartamenta atslēgas, administratore, izdzirdējusi mūsu piedzīvojumus, nopūtās un ar nožēlu sejā teica, ka mums vajadzēja aiziet pie viņas pēc padoma apskates vietu salikšanā. Varbūt vajadzēja. Bet man šķiet, ka nē - mēs paņēmām no tās diena visu, kas mums bija pa spēkam. Un žēl nav nemaz, jo - bijām, apskatījām, iepatikās un brauksim vēl!
Post Scriptum
Par braukšanu, ceļiem, kartēm un sajūtām mašīnā
Brīnumainā kārtā, šoreiz kaut kā galīgi vieglprātīgi izturējos pret papīra karšu jautājumu un nenopirku Polijas karti. Vīra apgalvojums, ka ir ielādējis telefonā nepieciešamās aplikācijas, bija gana pārliecinošs. Tā arī braucām - ar 2 navigatoriem. Tiesa, atpakaļ ceļā Lieliskais neizturēja un iegādājās karti klasisko. Vai bija liels palīgs, nezināšu pateikt, jo savam sirdsmieram karti rokās turēju, bet vai no tā bija jēga manam pilotam - hvz! Lai izbrauktu cauri pilsētai, nenoliedzami navigators ir daudz vērtīgāks. Lai tiktu uz priekšu pa ātrgaitas ceļiem, īsti laikam nav nepieciešams nekas - lasi zīmes un nonāksi gala punktā. Karte manās acīs ir vērtīga tādēļ, ka tajā uzreiz redzi, kurp ved ceļš uz kuru esi nogriezies, vari pameklēt kādu alternatīvu. Navigatori tomēr izvēlas pamatā ātrgaitas šosejas, kur var sanākt braukt līkumus. Tagad, kad esam atpakaļ, man ir skaidrs, ka pie šī brīža situācijas uz Polijas ceļiem, kur notiek vērienīgi remonti un tiek būvēti jauni, vismaz 2 līmeņu satiksmes mezgli, noderīgi ir abi - karte klasiskā un priekšā teicējs elektroniskais.
Atpakaļ ceļu bijām ieplānojuši pēc maksimuma - plēšam līdz esam galā. Tā bija kļūda. Tikām līdz Lietuvai, kur pirmajā Statoilā atplīsām uz pāris stundām. Uz to brīdi bijām nomodā jau 21 stundu un mums aiz muguras bija apmēram 700 km un nogurdinošs šopings. Pirms izbraukšanas bija aizdomas, ka vajadzētu naktsmājas kaut kur Varšavas apkārtnē, bet tā kā booking.com tās dienas rītā neko lādzīgu nespēja piedāvāt, citas iespējas arī nemeklējām. Bet vajadzēja.
Par džeku izturību un izdomu mašīnā braucot, uzzināju daudz jauna! Ja vajag, viņi savai izklaidei arī vešas dienu ir spejīgi noorganizēt. Pretstatā ierastajiem pārbraucieniem galvaspilsētas robežās, kur izklaidei dažu kvartālu garumā ir nepieciešams gadžets!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru