Savu prasmju pilnveidošanai, pirms dažiem gadiem biju metusies iekšā šūšanas teorētisko un praktisko zināšanu papildināšanā. Tagad sertifikāts par apgūtajām prasmēm kabatā, bet tam visam klāt arī nelāga pieskaņa - manī bija uzradušās bailes. Bailes uzsākt projektu, pirms neesmu līdz galam par visu pārliecināta, bailes sabojāt materiālu un domas par to, ka varētu nesanākt, ka nemācēšu pareizi izlabot, reizēm bija tik spēcīgas, ka tā arī līdz darbībai nenonācu. Iepirktie audumi turpināja krāties "šķūnītī" un bailes turpināja pār mani valdīt - pieķēros vien retam projektam un arī tad vienmēr cīnījos ar sevi.
Šonedēļ mana baile pagaisa - biju izdomājusi modeli no auduma, kas šķūnītī bija iegūlis pirms pāris gadiem. Klāt fiksi tika sarūpēts mellais, jo atmiņā bija palicis, ka puķainais var nepietikt. Dienā, kad paņēmu šķēres rokā, sajutos tāpat kā pirms gadiem divdesmit, kad varēju diennakti pie šujmašīnas nosēdēt, lāgā nezinot, ka vajadzētu sadiegt, piemērīt un vispār sākumā arī kārtīgi mērus noņemt!
Par pamatu izmantojot kursos pēc maniem mēriem uzzīmēto blūzes pamata piegrieztni, fiksi sazīmēju to, no kuras būtu jāiznāk iedomātajam, tikpat fiksi kā uzzīmējusi uz papīra, izgriezu no auduma un ar absolūtu brīvības sajūtu ķēros pie šūšanas.
Kaifs pāris vakarus un blūzīte gatava!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru