neprāts

Laikā, kad tehnoloģiju jaunumi ērtākai dažādu darbu darīšanai ir pārpildījuši pasauli, es atgriezos akmens laikmetā - plāna auduma malu apstrādei nemeklēju tehnoloģiju vienkāršākai dzīvei, bet ķēros pie adatas un diega. Traka, vai ne?

Jaunākā dēla dejošanas grupas puišu vecāku vidū jau sen virmoja gaisā doma par to, ka ir nepieciešams sarūpēt pašiem savus lakatiņus, lai pirms katra koncerta nav jāzīlē kafijas biezumos - visiem pietiks vai kāds atkal atšķirsies? Saskaņojusi vēlamo audumu toni ar grupas vecāko, iepirku audumu. Izmēģinājusi savas šujamtehnikas piedāvātās iespējas, secināju, ka klasisko vīli ar šujmašīnu varētu šūt, bet overloks ir jāaizmirst. Tad, kad atcerējos par vienkāršu, bet ārkārtīgi elegantu variantu, malas apdarei ar rokām, šujmašīnas piedāvājums tika nolikts malā. Tā kā neesmu saglabājusi bildi, no kuras tehniku iemācījos, labošos, zemāk ievietojot foto ar aprakstiem. 

 
Nogludina apmēram 5-7mm platu malu

Veidojot zigzagus ar diegu, šuj apmēram 3-5 cm garu gabalu - aizķerot aiz dažiem diegiem auduma locījuma vietā un gar griezuma malu audumā

  

 

Pieturot audumu ar vienu roku, ar otru savelk diegu, liekot maliņai smuki aizlocīties. Savilkto vīli izlīdzina. Procesu atkārto, līdz visas malas smukas un akurātas! 

Kādā brīdī, kad sapratu, ka process uz priekšu virzās ārkārtīgi lēni, stresa nomākta ķēros pie šujmašīnas. Tālāk par 2 šallītēm netiku. Ātrāk bija, bet nervus prasīja daudz vairāk kā šujot ar rokām, īpaši jau stūros! Izdzinu steigu no galvas un procesam pievērsos kā pamatīgai meditācijai - ar kaifu līdz rezultātam, kas pašai patīk!

To, ka būtu nepieciešams atsevišķi nofotografēt sapucētu dancotāju, šoreiz neiedomājos. Varu piedāvāt vien izgriezumu no telefonbildes, kura tapa brīdī, kad notika intervija televīzijai.