mammis dodas ciemos

Šoreiz daudz un lieki nerunāšu, jo, šujot šo somu, izgāju cauri visiem manis tik ļoti ierastajiem darba posmiem - idejas izauklēšanai, materiālu atrašanai un pašam radīšanas procesam ar visiem tā pozitīvajiem un ne tik ļoti gribētajiem mirkļiem - bez īpašām atšķirībām no iepriekšējām reizēm. 

To, ka mamma grib doties ciemos pie draudzenes ar manis sarūpētu somu, man tika paziņots pietiekami laicīgi. Salīdzinoši ilgs laiks pagāja, līdz mēs abas varējām atrast kopīgi brīvu brīdi ādas un citu detaļu sameklēšanai. Bet, kad līdz Blaumaņielas pagrabam bijām tikušas, ar visu vajadzīgo bruņojušās, ārā no turienes iznācām jau pēc 30 minūtēm! Stāvējām pagalmā un abas bijām vieglā šokā - nevar būt, ka ir tik vienkārši :D Tas bija piektdienas vakars. Svētdienas pēcpusdienā jau bija atlicis vien krikumus sagatavot un sīkumus pabeigt. Krikumiem tika veltīti vēl divu darba dienu vakari - sajūta tāda it kā viss somas radīšanas process  no vieniem krikumiem vien sastāvēja.

Un tagad pļāpas pie malas, lai runā bildes!

 

Secinājumi? Mamma paziņoja, ka šī soma viņai patik tik ļoti, ka būšot pat žēl dāvināt projām. Savukārt es saku paldies lieliskajai Innai par iedvesmu, kuru smeļos, skatoties uz viņas meistardarbiem.  

Un atkal ir iestājusies ko-man-tagad-darīt sajūta. Bet tas uz labu ;)