Tā precīzi vairs neatceros, kurā 2021.gada brīdī manā prātā tapa šī apņemšanās, ka neko klāt nedrīkstu pirkt, pirms neesmu izmantojusi kaut ko no jau krājumā esošā. Skaidrs ir viens - tā noteikti nebija ierastā gada pirmā diena, bet gan cita diena kaut kad vēlāk. Ikreiz, kad prāts sāka rēķināt, ko no šī vai tā varētu uzdarināt, pie sevis atkārtoju, ka man neko nevajag, man visa kā ir gana. Ar atsevišķiem izņēmumiem decembra otrajā pusē, šo apņemšanos izdevās ievērot. Tomēr šis ir stāsts par nespēju turēties pretī...
Neatceros, kad būtu pirkusi dziju pārtikas lielveikalā. Zināju, ka tur var nopirkt šo to arī rokdarbiem, bet nekad nedomāju, ka pircēja būšu es. Līdz šim ir bijis tā - sākumā ideja, pēc tam materiāla meklējumi. Sākumā piedāvājums krustu šķērsu tika pārskatīts internetā un tikai pēc tam notika konkrētu veikalu apmeklējums. Šoreiz, pavisam neplānoti, esot rimi, uzmanību pievērsa pelēkas dzijas fices. Un atlaide. Pirmajā piegājienā, mantra - man neko nevajag, man visa kā ir gana - uzvarēja. Trīs nedēļas vēlāk gājiens garām dzijas stendam tajā pat veikalā beidzās ar dzijas pirkumu. Zemapziņa šajās nedēļās bija jau arī uzzīmējusi projektu - brīvu džemperi ar augstu apkakli sev.
Plāniņš galvā klasiskais - gatavu vajadzēja jau vakar! Tādēļ dzija likta divās kārtās, adīts ar lielām adatām un īpaši nemeklējot kādu aprakstu. Konstrukcijas izveidē izmantoju zināšanas, ko pandēmijas sākumā ieguvu IrbeKnits meistarklasē "Mākonis". Detaļas noteica mana vīzija par to, kādu iedomājos šo džemperi. Uzadīju triecientempā - sāku Ziemassvētku nedēļā, pēdējā puspiedurkne un diegu ievilkšana tika atstāta 1.janvāra rītam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru