džinsi sērkociņam

Man šķita, ka esmu šo tēmu šim gadam aizvērusi. Ar pirmo mēģinājumu neizdevās, auduma nav, vairāk mēģinājumu nebūs. Tā domāju es, nevis mūza un iedvesma, abas rokās sadevušās. 

Būt blakus audumu lielveikalam un paiet garām? Neiedomājama greznība. Īpaši, ja bode pilsētas vietā, kur man negadās katru dienu būt. Protams, iegāju. Kaut kādas neskaidras idejas bija - it kā vajag mēteli, it kā blūzi. Un pat modeļu bildes bija atmiņā savu noteiktu vietu ieņēmušas. Klīdu. Parasti šādus mirkļus es saucu par iedvesmas meklēšanu - skaties uz raibajiem audumu gabaliem, uz galdiem sarindotajiem baķiem, līdz ir klikšķis - uzreiz ir skaidrs, ka patīk un kas taps. Tas notika brīdī, kad tukša skatiena vadīta paņēmu rokās nelielu džinsa gabalu - mīkstu un patīkamu un ar jau pielīmētu plānas trikotāžas oderi. Cerībā, ka ir pieejams vēl kāds kriksītis, pārcilāju visus auduma gabalus tajā grozā. Bez panākumiem. Uz aci šķita, ka var būt par maz. Izmēriju - 80 cm garš gabals. Teorētiski vajadzētu pietikt. Tā kā klikšķis bija, veikalā to gabalu atstāt nedrīkstēja. Pēc tam ilgi mocītos pārmetumos, ka vajadzēja tomēr pirkt.

Nevaru noliegt, ka tajos nedaudzajos rītos, kad temperatūras stabiņš bija noslīdējis zem nulles, ar bažām skatījos uz mazo dēlu un vairākas reizes pārprasīju, vai nav auksti, kaut kur manos zemapziņas dziļumos bija dzimusi doma par biksēm ar plānu oderi. Vienīgajā sniegotajā rītā izmēģinātais variants ar džinsenēm apakšā un lietus biksēm pa virsu, netika atzīts par derīgu izmantošanai aukstākās dienās.... Un ej tu mežāzim pierādi, ka taisne ir taisna! 

Jau toreiz, kad konstatēju, ka uzšūtās bikses derēs pēc gada, ja ne vairāk, sapratu, ka izmantojot to pašu piegrieztni, vienkārši nav jāliek klāt vīles tiesa - jāgriež precīzi pēc piegrieztnes. Nu dulla, kas dulla - šoreiz nemērīju pilnīgi neko! Pēc iedomātās shēmas ņēmu un izgriezu. Pirmā reize, kad gribējās visu iemest kaktā un klāt kādu brīdi neķerties, pienāca priekšējās kabatas šujot. Sākumā nevarēju saprast - kapēc jau otro reizi man neiet vienā un tajā pat vietā! Kad cīņa bija izcīnīta, sāku papīrus kopā likt. Vaina bija piegrieztnē - vai nu biju izņēmusi citu bikšu kabatu detaļas, vai arī piegrieztnes kvalitāte ir zem katras kritikas. Tiku līdz bikšu staru sašūšanai. Atkal tas pats, kas iepriekšējā reizē - greizi garumi... Bet varbūt man rokas abas kreisās? 

 

 

Lai kā būtu ar tām piegriestnēm un citiem šķēršļiem, tie visi ir paredzēti, lai procesu padarītu interesantāku un uzvaras garšu saldāku. Vēl viens darbiņš ir pabeigts un valkātājs, uzvilcis bikses bildēšanai, klusiņām nočukstēja - cik silti! 

viņai

Kaut kad garām ejot manīju kādu čivinām, ka ir jādodas ciemos pie Viņas. Pārlasīju kalendāru - skaidrs, tā nebūs vārda dienas ballīte! Uzprasījos uz tiešu tekstu par ielūguma detaļām, padsmit reizes pārprasīju, vai ir izdomājis, ko dāvanā jāsarūpē. Kad neskaidrības dēļ mana pacietība jau grasījās izbeigties, man tika paziņots - dāvināšu cepuri un šalli! Tādu kā tev! Adīšot pats - amats tak jau apgūts :)

Līdz pilsētas centram man kā līdz mēnesim. Pārmalusi galvā visas zināmās Pārdaugavas bodes, jau saplānojusi braucienu uz ellē-ratā Buļļu ielas bāzi (maniem ikdienas maršrutiem tas ir tuvāk un ērtāk kā centrs!), kur reiz bija vairākas tirgotavas ar pietiekamu dziju piedāvājumu, pa ceļam ieskrēju Prismā pēc taustāmām naudas zīmēm. Nevar tak zināt, vai tur, ellē-ratā, kāds maksājumu kartes apkalpo! Tālāk arī neaizbraucu, jo atcerējos, ka šajā lielbodē arī ir diezgan plašs piedāvājums. Saņēmusi dāvinātāja akceptu izvēlētajai krāsu gammai, tā arī paliku nezinot - ir tur tajā pilsētas nomalē vēl dzīvība vai nav... 

Pilna optimisma nokļuvusi mājās, stellēju darba vietu augšā, lai jaunietis var sākt darboties. Bet kas tev deva - tieši tajā vakarā iestājās x stunda literatūrā lasāmajai grāmatai, kura līdz nākamajai dienai jāpiebeidz un vēl jāuzraksta apraksts. Lasīt viņam riebjoties, bet teju 200 lpp pāris stundās izlasa bez aizķeršanās. Es biju pabeigusi darbu pie adāmmašīnas, kad viņš pielika punktu pēdējam teikumam burtnīcā.

 
Te nu bija - adīšu pats! :) 

pacietības pārbaudījums

pacietības viņam nav. Vismaz mums tā šķiet. Toties tad, kad ir "iededzies" ar kādu domu, tad ies kā tanks līdz dabūs ko gribējis! 

Pēc tam, kad piektdienas vakarā ātrā tempā biju tikusi pie jaunas cepures un šalles, lielais bērns, sagribējis izmēģināt adāmmašīnu, paziņoja, ka arī viņam vajag jaunu cepuri un viņš to adīšot pats! Zinot, ko nozīmē pacietības trūkums pie adāmmašīnas, sadrūmu - pati nereizi vien esmu iesākto likusi malā, jo nevedas un nervi vairs netur. Centos pārliecināt ar dažādām metodēm - man var nebūt mājās atbilstoša materiāla, šodienai citi plāni utt, utjp. Bezcerīgi - vajag un viss! 

Pārkrāmējot kamolu krājumu man nebija pārliecības, ka kaut kas no esošā tiks izvēlēts par labu esam. Es kļūdījos. Melnās krāsas klasika uzvar vienmēr. Un nebiedēja pat tas, ka var nepietikt! Kamēr es cerēju, ka pasākums ir atlikts, tika paziņots - ja būs par maz, pieadīsim balto! Man vairs atlika tikai piekāpties.... 

- Āā, priekš kam tik daudz? Ar šoku sejā man tika pajautāts brīdī, kad tika izbīdīts adījumam nepieciešamais adatu daudzums. 

- Un tagad šitā visā garumā? Ar tādu pat pieskaņu skanēja jautājums, kad bija "jāuzmet acis" visām izbīdītajām adatām.

Sakodis zobus, nevienā mirklī neizrādot negatīvā pārsteiguma sajūtu, čalis ņēma un visu izdarīja. Ar kaifu izadija pirmās padsmit kārtas valnītim. Tagad priekšā nākamais, nopietnākais pārbaudījums. Mana adāmmašīna ir sena un ārkārtīgi vienkārša - ada tikai labisko adījumu. Ja vajag kādu kreilisko valdziņu, "jāieada" ar rokām. Sāku jau to darīt, kad man ieslēdzās egoisms - ja viņam tik ļoti vajadzēja un gribējās darīt pašam, tad kāda x pēc pie pirmajām grūtībām viss tiek nolikts malā? Pamodināju sevī dusošo "māti nelieti" un ar apslāpētām emocijām ieņēmu vietu blakus. Pacietība tika pārbaudīta mums abiem - viņam par to, ka nesanāca tik veikli kā gribētos, savukārt man gribējās pārņemt stafeti, jo tik lēni viss notikās. Bet kas gan labāk par darīšanu var pirkstus veiklībā uztrennēt? Pārējais jau notikās ļoti veikli - pusstunda un lielā adīšana bija galā. 

Kad biju pabeigusi darbu pie sašūšanas un noraukuma adīšanas ar rokām, nevarētu teikt, ka spiedzu sajūsmā par rezultātu. Kaut kā tik ļoti kodās acīs tas kontrasts. Toties bērna sajūsmas pilnā seja, uzvelkot cepuri galvā, liek pieņemt visu, ko mans "ierāmētais" prāts neņem pretī.

krāsu terapija

vienam to, otram šito.... Līdz sapratu, ka sāku pārvērsties par kurpnieku bez kurpēm. Džeki šajā rudenī bija saņēmuši jaunas manis darinātas cepures, bet tās, kas manā lietošanā, ir pieskaitāmas pie morāli nokalpojušās kategorijas. Par veikalu piedāvājumu nerunāšu - nemaz nemēģināju sevi dzīt depresijā, meklējot to, kas patīk man un manam maciņam. 

Pēdējo nedēļu laikā pāris reizes sanāca pārcilāt  adītāj-kāmja krājumus - dažādu dziju pārpalikumus. Tas krāsainais man bija palicies no laika, kad lielajam bērnam pirmajā skolas gadā adīju plānas vilnas džemperi. Pārpalikums diezgan iespaidīgs, jo dzija iepirkās ar domu, ka uzadīšu džemperi arī mazajam bērnam. Tagad viņš jau ir izaudzis līdz lielā brāļa džempera izmēram, kas nozīmēja, ka iedomāta pielietojuma šim atlikumam nebija. 

Piektdienas vakarā mūza sēdēja uz pleca un nedeva mieru. Versijas, ko darīt, bija vairākas. Iedomājos realizēt vienu sen prātā izauklētu šujamprojektu, bet kaut kā nevedās. Pēc vakariņām sapratu, ka šis nebūs īstais. Un prātā iekrita vairākkārt pēdējā laikā redzētais dzijas pārpalikums - man būs sava apaļšalle un cepure! No aizmirstības tika izcelta adāmmašīna un puikas vēl nebija beiguši savu filmu skatīties,  kad es jau varēju darba vietu vākt nost. Apmēram stunda no nākamās dienas rīta un pastaigā uz Jūrmalu jau varēju doties ar jauno cepuri un šalli!

  

tā smukā kolēģes kleita

Tajās dienās, kad kolēģe bija uzvilkusi TO kleitu, tā vien gribējās viņai paprasīt, lai viņa pastāv pie manis ilgāk un es varu TO kleitu apbrīnot ilgāk. Tad arī ierastas bija sarunas par to, kā viņa pie tādas tikusi un cik sarežģīta vai viegla ir tās uzbūve. Nekautrējos pa reizītei arī kādu vīli izgriezt uz redzamo pusi un izpētīt kārtīgi.

Par to, kā manā galvā bilde no gabaliņiem salikās kopā, laikam vairs nav nozīmes rakstīt - tā jau ir ikviena mana šujamdarba tapšanas neatņemama sastāvdaļa - kaut kas iegādāts apzināti, pēc kaut kā roka bodē pastiepusies zemapziņas vadīta. Kad sapratu, ka žurnāls ar vajadzīgo piegrieztni ir izdots pirms kāda laika, jau paspēju saskumt. Par laimi man, citai šuvējai tieši man vajadzīgais bija iepircies viens lieks. Un, protams, kur nu bez klikšķa, kas, kā uz galvas krītošs ābols, saliek bildi kopā - tad, kad lūkojos uz pārpalikušo trikotāžu un sapratu, ka gabals ir par lielu, lai to izmestu, bet par mazu, lai sanāktu vēl viens džemperītis, auduma toņi pēkšņi izrādījās tik ļoti saskanīgi, kaut veikalā to neredzēju itin nemaz - nopirku, jo iepatikās katrs atsevišķi.

 

Pats šūšanas process izvērtās garš - te iesprūdu kādas tehniskas nianses risnājuma izskaitļošanā, te kopīgā morālā nogurumā, no kura izrauties mēģināju ar grāmatu lasīšanas palīdzību. Tad svarīgāki par mammas gribuļiem bija puiku mājas darbi un prāta atslēgšana sporta zālē, līdz pienāca diena, kad vairs nebija kur atkāpties - kaut ko pieklājīgu tajā neplānotajā dienā mugurā uzvilkt vajadzēja. 

Šad tad iedomājos, vai pienāks tāda diena, kad būšu no sākuma izdomājusi, ko gribu, un tikai pēc tam došos nepieciešamo sastāvdaļu medībās?