neplānots eksperiments virtuvē

Īsti nezinot vajadzību, nedēļas vidū iepirkās man 3 avokado. Vakar vīrs vēl pavilka uz zoba, ka esmu atkal iepirkusi produktus, ko viņam pēc tam būs jāizmet... Šorīt, kad galopa tempā pārskrēju FB sienai, pamanīju interesantu recepti. Tā kā brīvdienu brokastis mums nav iedomājamas bez lielajām plānajām pankūkām, bet ābolu zapte jau vairs nerullē, bija skaidrs, ko liksim pankūkās.

Procesa laikā džeki man plivinājās rinķī, tādēļ biju skeptiska par to, vai ēdīs, jo avokado noteikti nav topa produkts. Sanāca arī nedaudz atkāpties no oriģinālās receptes - saldumam izmantoju 5 tējkarotes tumšo cukura  sīrupu, jo medu likt negribēju, bet ķlavu sīrups nebija. Iedevu nogaršot, saņēmu ietekumu garšas uzlabošanai pielikt karoti iebiezināto pienu, un krems tika atzīts par labu esam. Kad tinu iekšā pankūkā, nozibēja neliels nesamalts avokado gabaliņš. Lielais izbrīnā iepleta acis un teica, ka nebutu iedomājies, ka pamatā ir avokado! Ja godīgi, tad arī es bez tādas receptes izlasīšanas nemaz nebutu iedomājusies, ka no avokado var uztaisīt kaut ko saldu! 

Šī eksperimenta kontekstā iedomājos, ka nejaušību laikam nav - kāds zināja, ka sestdienas rītā izlasīšu tādu recepti un lika man 3dienas vakarā nopirkt avokado bez konkrēta mērķa!

garo brīvdienu eksperiments

Pirms kāda laika brāļa sieva uz savas FB sienas bija ielikusi kleitu no interneta dzīlēm, kuru ļoti gribēja. Kā jau klasisks lūriķis, bridu skatīt, kas tā par lapu un ko tur labu var sameklēt. Paskatījos un man arī iepatikās viņu drapēto drēbju stiliņš. Kopš tā laika esmu viņu fans ģīmju grāmatā. Tad otra brāļa sievai mugurā ieraudzīju kleitu, kas arīdzan bija stipri līdzīga jamo drēbēm. Biju neglābjami uzķērusi āķi lūpā - man arī kaut ko tādu vajadzēja! Nestāstīšu, ka bodes man pēdējā laikā nav pa ceļam un vispār tāds ilgstošs šopings man maigi izsakoties riebj. Kas atliek šādā situācijā? Jāšuj pašai...

Kā jau liela daļa manu projektu, arī šis tika mēnešiem ilgi izauklēts prātā. Vēl veiksmīgi sagadījās patīkams triko gabals audumu lielveikala grozā. Un pilnai laimei, garajās brīvdienās man tika atvēlēta puse dienas divvientulībā ar saviem  galvā izauklētajiem tarakāniem (projektiem) . 

Divu filmu garumā darbojos ar šķērēm un līmi, lai radītu piegrieztni. 

Pārējam tika veltīts vēl tik pat ilgs laiks un šodien jau varēju uzvilkt savu jauno džemperi. 

 

Neierobežotas kustības un vieglums (smagi man iet krekl-blūzēs klasiskajās) un nedaudz arī šaubas, jo iedomātais līdz galam nesakrita ar iecerēto. Pašā vakarā sapratu, kas pie vainas ,un tagad prieks ir lielāks, tādēļ pēc ilgiem laikiem varu ievilkt ķeksīti sadaļā - uzšuvu sev (iepriekš izsludinātais plāns par somu pašai sev, ir atbīdījies nezināmā nākotnē.....)! 

Nr.2 - klusiņām izteikts sapnis

Doma, ka man vajag jaunu mazo somiņu, bija jau sen. Pa brītiņam iegriezos kādā somu bodē, taču nekad neko lāgā nevarēju atrast sev pa prātam. Pamazām sāku domāt, ka jāšuj pašai. Ja bija skaidrība ar procesu, tad jautājums par gala rezultātu joprojām bija atklāts.

Reiz kādā sestdienā, kad kopā ar mammi devāmies audumu bodes apstaigāt, ieminējos, ka šūšu sev jaunu mazo somiņu, jo esošā jau krietnu laiku man kalpojusi un ir morāli novecojusi. Izdzirdējusi manu plānu, mamma kautrīgi ieminējās, ka arī viņai tāda neliela, šķērsām pārliekama somiņa noderētu. Tā kā pašai vēl nekādas sajēgas par procesu un materiāliem nebija, mana doma un mammas vajadzība tika noglabātas tālākā apziņas nostūrī.

Tad sekoja piedzīvojums ar pasūtīto somu, un straujiem soļiem pietuvojās mammas dzimšanas diena. Tā kā citu ideju dāvanai nebija, no apziņas nostūriem tika izvilkta doma par somu. Pamata prasības man bija skaidras - vajag tādu, lai ietilpst maks, atslēgas, telefons un vēl kāds krikums.

Forma bija pamazām manā galvā izkristalizējusies. Kopš manā mājā ienāca trešais šujamaparāts, arī par materiālu vairs nebija šaubu - būs āda. Sagādnieka lomu atkal uzticēju vīra brālim un tad jau atlika vien sākt darboties.

 

 

Lai arī maka izmēri bija zināmi, tomēr bija nelielas bažas, ka varētu nederēt. Tādēļ pēc dāvanas pasniegšanas kā uzmācīga muša kritu uz nerva, lai saliek visu iekšā un es varu pārliecināties, ka neemu kļūdījusies. Smaids mammas sejā un fakts, ka viss ir tā, kā vajag - kur vēl foršāku sajūtu, kad esi gatavojis pārsteigumu uz dullo!

Un tagad, lai es nebūtu kurpnieks bez kurpēm, ar steigu jāķeras klāt pie nākamās - manējās! Citādi var pienākt brīdis, kad kaut kas svarīgāks atkal manu vajadzību pastums malā ;)

ilgi meklētais pārsteigums

Mums sievietēm, bet domājams ne tikai mums, ir lietas, kuras ir šķietami neaizvietojamas. Mīļākā soma, ērtākās kurpes, vislabākā kosmētika un tā sarakstu varētu turpināt nepārtraukti. Un tad, kad šai lietai pienāk loģisks gals, mēdz iestāties mērena panika vai vismaz riebums pret alternatīviem priekšmetiem. Kāda pieņem alternatīvu un dzīvo mierīgi tālāk, kāda spītīgi turas pie sava un meklē identisku aizstājēju. Meklēšanas procesā tiek iesaistīts tuvākais cilvēks, bet process ir nebeidzams, jo labi zinām, ka divi identiski priekšmeti nemēdz būt. 

Un tad, kā gaisma tuneļa galā bez rezultāta nobrauktajiem kilometriem, daudzajām veikalos pavadītajām stundām, strīdiem un ķīviņiem uzrodas brāļa sieva (es), kurai ir nepieciešams savest kārtībā šujmašīnu - šujmašīnu, kas var pielikt punktu bezgalīgajiem braucieniem pa bodēm, pazaudētajam laikam un nervu šūnām. Vajadzēja vien manai motivēšanai atrast pareizos tekstus un process varēja sākties.
Stāsts ir par ļoti mīļu somu, kuras mūžs bija beidzies, bet veikalnieki nebija pamanījušies iepirkt tieši tādu modeli. Un man laikam arī tas aiztaupīja kaudzīti nervu šūnu, jo bija jāuztaisa tikai kopija. Spiegu pastāstiņu cienīgas epizodes, vīrieša sūtīšana uz šūšanas materiālu bodēm, n-tās sazvanīšanās, kur sarunas sākumā ir jautājums: "Vari runāt?", un beigu beigās arī elektriķu darba tehnoloģiju pielietošana ir tas, kā varu raksturot somas tapšanas procesu.

 

 

Telefona zvans no laimīgās saņēmējas - kur dzirdi sajūsmu ik vārdā un paldies katra vārda galā. Jautājumu virknes un sajūsmas radītas klusuma pauzes mijās nepārtraukti. Mans nopelns ir somas kopija, bet vēl viens ordenis par izdomu ir jāpiešķir pasūtītājam, kurš ar viņas mīļo somu padusē ir gājis iznest atkritumus un atnācis pie manis, lai varu visu izpētīt, ir iepazinies un izveidojis lielisku kontaktu ar visu šujamveikalu, uz kuriem viņu sūtīju, pārdevējām, palīdzēja meklēt tehniskus risinājumus vietām, kur man nebija ideju kā to lai dabū gatavu un krita man uz nerva 2 nedēļu garumā, līdz saņēma kāroto pārsteigumu.
Dienā, kad atdevu gatavo somu, šķita - viss, ādu kādu brīdi nešūšu! Kā jums šķiet, kas ir nākamais priekšmets, kurš manā darbnīcā tapa? :)

atgriezumu zelta stunda

Tajā vakarā šūt gribējās tā, ka acīs cērt. Un bija tak jāiemēģina mana jaunā draudzene no stāsta par sarunu dūmu mutuļos. Tā kā plānā bija izmēģināt jaunās mašīnas iespējas, izvēlējos pēc formas un tehnoloģijas ārkārtīgi vienkāršu priekšmetu - karstumizturīgu cimdu virtuvei. Vēl viens faktors, kādēļ izvēlējos šūt ar jauniegūto mašīnu, bija esošās mašīnas niķīgums, šujot vairāk par 3 standarta kokvilnas kārtām.

Jau rakstīju, ka man ir grūti vieglu roku izmest ārā kaut ko, kas reiz var pārtapt noderīgā lietā. Šīs manas īpašības rezultātā bija iekrājušies dažnedažādu kokvilnas audumu atgriezumu gabaliņi. Tie, par kuriem šodien rakstu, savu zelta stundu gaidīja ilgi. Salasīju viena auduma gabaliņus, izgludināju, paskatījos, padomāju, paplānoju - izdomāju ko un kā darīt un ķēros pie darba. Pēc pāris stundām varēju doties uz virtuvi izmēģināt jauno izstrādājumu! 

 

Forma savulaik noskatīta no vienas cālenes radītajiem karstuma cimdiņiem. Viņas idejas un radošums joprojām ir man kā paraugs uz ko tiekties. Kā arī šujmašīna nepievīla - vietās, kur viņas modernā līdziniece pārbaudītu manu pacietību, šī gāja pāri tik viegli! Un šis fakts iedvesmoja pirmajam darbam ar ādu, par ko būs arī mans nākamais stāsts