trešdiena, 2021. gada 1. decembris

pieauguša cilvēka piedzīvojumi tehnikumā

Tāds neierasti kluss ir izvērties šis rudens. Bērni atgriezušies skolas solos, vīrs turpina darbu, strādājot no mājām, bet es mācos dzīvot "parastajā" pieauguša cilvēka ritmā. Pēdējie divi mācību gadi man bija izaicinājumu pilni - savu ierasto darba rutīnu biju nolēmusi papildināt ar pilna laika mācībām tehnikumā. Tagad diploms ir kabatā, bet kārtīgai pabeigta darba sajūtai pietrūkst vien šī pieredzes, emociju un pārdomu apkopojuma.

Doma, ka vēlos mācīties, urdīja jau kādu laiku. Kurp doties un ko mācīties, tas gan nebija skaidrs. Kādu brīdi šķita, ka tie varētu būt juristi. Pārdomāju. Darba vide bija pārņēmusi domas un vienu brīdi biju gatava mest sev īpašu izaicinājumu un doties uz RTU, lai iegūtu ar darbu saistītu izglītību. Biedēja ķīmija un fizika, ko pēdējoreiz mācījos pamatskolā, bet biju gatava izaicināt sevi. Dienā, kad sāku strādāt otrā darbiņā, uzzināju, ka jauniegūtie kolēģi pirms diviem mēnešiem jau sākuši mācības tur, kur apsvēru mācīties arī es. Kopā ar citiem būtu pieticis drosmes, bet viena nebiju un joprojām neesmu gatava iekāpt pilnīgi citā lauciņā. Tas vilciens bija aizgājis. Klausījos, kā kolēģiem iet, un nemiera gars turpināja savu darāmo. Dažādi kursi arī īsti nebija tas, ko gribās - izgāju kaligrāfijas kursus. Forši, bet bez turpinājuma. Apguvu tautisko kreklu šūšanu. Atkal jāsaka - ieliku ķeksīti un izmantoju iegūtās zināšanas, bet mieru neieguvu.  

Trīs zīmuļi, eksāmens un šoka terapija
Uzkodas pie kafijas vietā, man parasti ir kāds lasāmraksts vai bilžu galerija. Todien - tehnikuma mājas lapa, kurā izlasīju, ka izsludināta papildus uzņemšana vairākās programmās, tostarp arī apģērbu dizaina programmā pēc vidusskolas pabeigšanas. Šaubu velniņi manā galvā sarīkoja ballīti - man jau par daudz gadu un es taču neko nemāku, bija galvenie saukļi tajā. Saņēmos un aizbraucu aprunāties. Pases dati un šaubas par savām spējām tiešām bija tikai manas iedomas. Sieviete, ar kuru todien runāju, šķiet, ticēja man vairāk nekā es pati un pārliecināja mani, ka man jāmēģina pat tad, ja šaubos! Tālāk virpulis iegriezās ļoti strauji - otrdienā iesniedzu dokumentus, trešdien nopirku trīs zīmuļus zīmēšanas eksāmenam, ceturtdien gāju uz eksāmenu. Piektdien sēdēju kā ar aukstu ūdeni aplieta - biju uzņemta pilna laika mācībām. Cita mācību forma netiek piedāvāta. Bija palikusi nedēļa laika līdz jaunā mācību gada sākumam. Sarunā ar vīru par to, kas mani un mūsu visus kopā sagaida, viņš pajautāja - "Ja es teiktu nē, vai tu mainītu savas domas un neietu?" Tad sapratu, ka tāpat ietu. Bija atlikusi vēl viena nopietna saruna - darbā, ar vadītājiem. Līdz pēdējam brīdim nevarēju saņemties. Viens no iemesliem bija tas, ka neviens skolas pārstāvis man nevarēja izstāstīt, kā tiek organizēts darbs, kāds ir lekciju grafiks, cik bieži tas mainās, utt. Man nebija ne mazākās nojautas, uz ko esmu parakstījusies un kas mani sagaida, līdz ar to arī nebija plāna, ko piedāvāt darba devējam, kā organizēšu savu darbu turpmākos gadus. Zināju tikai to, ka pirmajai mācību nedēļai ņemšu darbā atvaļinājumu. Man ir ļoti ļoti paveicies, ka strādāju atbalstošu un atsaucīgu cilvēku vadībā! Ja pati vēl kādu brīdi šaubījos, tad pēc sarunas ar viņiem, sajutos drošāk un drīz vien arī noticēju, ka izdosies!

Īpaši motivējoši noteikumi
Ar pirmklasnieka centību metos iekšā savā jaunajā ikdienā! Pirmā nedēļa skolā iezīmēja jaunā laika plānojuma galvenos punktus - no rīta skola, pēc skolas darbs. Ja pirmajās lekcijās vēl kaut kur pavīdēja doma, ka varētu kādu skolas dienu izlaist, tad jau trešajā dienā bija vairāk kā skaidrs, ka šādi ne tikai iekļūšu skolotāju melnajos sarakstos, bet arī nevarēšu mierīgi gulēt naktīs. Viss notika tik strauji un intensīvi, ka vienu dienu izlaižot, astes pievilkt (izpildīt laicīgi neizdarīto) ir ļoti grūti. Savukārt skolotāju melnajos sarakstos iekļūt ir vieglāk par vieglu - tehnikuma skolēniem tiek maksātas stipendijas, kuru apmērs ir atkarīgs no iepriekšējā mēneša apmeklējuma un atzīmēm. Ja esi kaut vienu stundu neattaisnoti kavējis, automātiski saņem zemāko stipendiju. Un nevienu neinteresē, ka tev jau 40, ģimene un darbs! Vienīgais attaisnojuma dokuments ir ārsta zīme. Arī tad, kad mācību sākumā vērsos pie vadības ar iesniegumu, kurā uzskaitīju tās vienīgās katra mēneša piektdienas visa mācību gada garumā, kurās nekādīgi nevarēšu ierasties skolā darba pienākumu dēļ, saņēmu atbildi, ka noteikumi visiem vienādi un attaisnojumam nav nekā labāka par ārsta zīmi. Tā kā man ir divi spuraini pusaudži, piekrītu, ka šāda noteikumu stingrība šīs auditorijas gadījumā ir teju vienīgais līdzeklis kvalitatīva rezultāta sasniegšanai. Bet vai tie paši noteikumi ir jāattiecina arī uz pieaugušajiem, kas mācīties ir nākuši ar citu motivāciju? Par to es būtu gatava diskutēt. Lai nu kā man bija ar to katra mēneša vienīgo kavēto piektdienu, pati jau arī nebiju gatava palaist uzlikto latiņu zemāk - gribēju ņemt visu, ko man dod un mācīties visu, ko liek! Un saņemt teicamnieka stipendiju... 

Priekš kam tev tas?!
Lai ko es būtu sākusi mācīties, vienmēr esmu pieņēmusi visu, ko dod. Arī tad, ja uzdotais ir šķietami nevajadzīgs. Vairāki draugi manu mācību procesa sākumā man jautāja, vai nav garlaicīgi darīt to, kas šķiet bezjēdzīgs un tev jau zināms? Var jau būt, ka burtu mācība, zīmēšana, gleznošana un cilvēka un sabiedrības drošība nav tie priekšmeti, no kuriem sagaidām nepārprotamu ietekmi uz apģērba radīšanas prasmēm. Reizēm šķita, ka esmu atgriezusies 5.klasē. Reizēm galīgi nesapratu, kam man tas. Tā kā pati vien biju izvēlējusies šo mācību programmu, bija vien jādara tas, ko liek - rasēju burtus, zīmēju kubus, piramīdas, lodes u.c. priekšmetus, jaucu guašas un krāsoju dažādas krāsu pārejas, klausījos lekcijas par civilo aizsardzību un ekoloģiju, centos iemācīties gleznot un mācījos nosist laiku lekcijās, kur pasniedzēja nestāstīja neko. Šis pēdējais bija īpaši nežēlīgi, jo priekšmets ļoti vajadzīgs un vērtīgs. Mēģinājām protestēt, bet tam nebija rezultāta. Kaut kad vēlāk secinājām, ka ne mēs vienas tādas - arī citi kursi pie šīs pasniedzējas darīja to pašu. Kā ķirsis uz kūkas, protams, bija speciālie priekšmeti - apģērbu konstruēšana, prakse šūšanas darbnīcā un speciālā zīmēšana. Ja pirmie divi bija salda ķirša mīkstumiņš, tad tā zīmēšana - kauliņš. Negāja man tur viegli un joprojām nespēju  kādu prātā izauklētu tērpa modeli uzzīmēt - mēģinu, bet bilde galvā joprojām ir izteiksmīgāka par to, kas sanāk uz papīra...
   


 
Un tad pasaule tika nolikta uz pauzes
Visi gaidījām jaunākās ziņas par neredzamo ienaidnieku un mācījāmies dzīvot jaunā realitātē. Cīnījāmies ar to pašu, ar ko pārējie izglītības procesā iesaistītie - mācījāmies piedalīties tiešsaistes stundās; esot vienatnē ar savu sapratni par to kā ir pareizi, centāmies gleznot, zīmēt, fotografēt, radīt krāsu pārejas un grafiskas kompozīcijas Ilustratorā, utt.. Sūtījām darbus skolotājiem un gaidījām komentārus, labojām kļūdas un sūtījām atkal. Manu mācību kontekstā sāpīgākais bija samazinātie atsevišķos priekšmetos sasniedzamie mērķi. Pēc pirmajām attālināto mācību nedēļām biju gatava uz pauzes nolikt arī šīs mācības - galīgi nebiju gatava samierināties ar mazumiņu! Visvairāk tracināja neziņa, tādēļ biju gatava pagaidīt, līdz atkal varēšu dabūt visu. Iepauzēt ar mācībām man neļāva kursa biedrenes. Ja būtu pieņēmusi šo lēmumu, viņām nekas cits neatliktu, kā to pieņemt. Tikai pati nebiju gatava atteikties no viņu kompānijas. Tagad varu vien zīlēt kafijas biezumos, kā būtu bijis, ja tomēr izlemtu nogaidīt. Labi, ka to neizdarīju! 


Prakses darbs - trenčjaka

 

 
 
 
 
Pēdējais līkums un finiša spurts
Pirmos trīs semestrus dzīvoju tādā kā Skārletas noskaņojumā - darīju visu, kas jādara šodien, un par to, kas būs rīt, domāšu rīt. Bet pēdējā mācību pusgadā šis vairs nebija iespējams un tas izrādījās īpaši izaicinošs. To, ka mācību programmas sadaļa ar nosaukumu "Prakse uzņēmumā" būs laika plānošanas ziņā neiespējamā misija, es nojautu un gaidīju ar bažām. Ja lielai daļai cilvēku pandēmija dzīvi bija apstādinājusi, tad man tieši otrādi - tā bija ieskrējusies uz 200%. Tik ļoti gribējās samainīties ar kādu, kas garlaikojās... Brīdī, kad šķita, ka tūdaļ viss sakārtosies nedaudz mierīgākam ritējumam, saņēmu ziņu, ka prakses uzņēmums ir pārvērtējis savas spējas uzņemt praktikantu un ievērot noteiktos epidemioloģiskos nosacījumus. Atkal neziņa. Līdz tika atrasta jauna prakses vieta, ieguvu dažas dienas nosacīta miera. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka mani gaida vērtīgākie manu mācību mēneši. Mana īstā prakse norisinājās kādas modes mākslinieces darbnīcā. Kļuvu par mākslinieces  un viņas meistares ēnu un katru padomu un pieredzes drusku uzsūcošu sūkli. Nebija ne minūtes šīs prakses laikā, kad būtu garlaicīgi. Tā kā man bija zināma pieredze šūšanā, nebija tā, ka tikai stāvēju blakus un pavērtu muti vēroju. Stingrā dāmu uzraudzībā šuvu pa kādai vīlītei skatuves tērpos, kas tajā laikā bija pasūtīti; šuvu pogas, maketus un atšuvu apakšmalas; ja vajadzēja - ārdīju, lai pēc tam atkal sašūtu; utt.. Bija arī pasūtījumi, kas no pirmās līdz pēdējai darbībai bija uzticēti tikai man. Visu tagad nemaz nespēju atcerēties. Ja varētu, es gribētu būt zirneklis uz darbnīcas sienas, kas turpina vērot un mācīties. 

Bija atlicis finiša spurts, jeb kvalifikācijas darba izstrāde. Te emocijas piedzīvoja pilnu spektru - no kategoriskas nevēlēšanās turpināt iesākto līdz absolūtai sajūsmai un staigāšanai pāris metrus virs zemes. Skumjākais ir tas, ka negatīvo emociju iemesls nav manas prasmes un zināšanas vai to trūkums, bet gan iesaistīto personu attieksme un ietekme un elementāru organizatorisku norāžu pilnīga neesamība un ignorēšana. Savām kļūdām tikt pāri ir vienkārši, bet, ja saņem destruktīvu kritiku un viedokli no malas no cilvēkiem, kam būtu jābūt atbalstošiem un uz risinājuma meklēšanu vērstiem, saņemties un pabeigt iesākto bija grūti. No stopkrāna noraušanas atturēja vienīgi pašas spītība un apziņa, ka palicis vairs astes galiņš. Un nedrīkstēju taču šo saspringto laiku tā vienkārši paslaucīt zem tepiķa! Procesa karstumā manas emocijas par kaitinošiem sīkumiem sita tik augstu vilni, ka biju gatava uz sitiena doties pie vadības. Un ziniet, kas apturēja? Apziņa, ka man vēl aizstāvēšana priekšā un neziņa, kā mana taisnības meklētāja daba var man tajā brīdī atspēlēties. Tautas valodā runājot - vai mani neiegāzīs. Aizstāvēšana bija veiksmīga, saņēmu augstāko vērtējumu. Vēlme dalīties ar saviem novērojumiem un ieteikumiem iespējamajiem risinājumiem savu aktualitāti strauji zaudēja. Kaut kur prātā vēl gruzd nepabeigta darba sajūta, tikai jautājums ir, vai manas pārdomas kādam ir vajadzīgas? Man piemīt netikums uzmākties ar saviem padomiem, kad tie netiek prasīti. Šī ir vēl viena epizode, kuru uzskatu par mācībstundu - ja neprasa, ir jāklusē.  Jā, var aizbildināties ar sistēmas nesakārtotību, bet ticu, ka, arī tie mazie soļi, ko veic katrs iesaistītais, var būt par sākumu lielām pārmaiņām.

Skumji, bet esmu nokļuvusi to cilvēku skaitā, kas šo pēdējo posmu vēlas aizmirst kā ļaunu murgu. Saņemt diplomu un aizmirst, ka esi tur mācījies.

Viens ieguvums - zināšanas un prasmes. Cik bieži nācās pārkāpt pāri savam "negribu šito darīt"! Izaicināt sevi un pamēģināt kaut ko, ko līdz šim nebiju darījusi. Kaut vai to pašu gleznošanu! Vai fotogrāfiju, kur pandēmijas pirmā viļņa noteikumu ieteikmē mācījāmies fotografēt ar telefonu. Nācās izkāpt no komforta zonas un taisīt arī selfijus. Vai tas man noder šobrīd? Nezinu. Vai noderēs nāktonē? Laiks rādīs. Bija jādara obligāti, tādēļ centos katra darba tapšanas procesā noķert kaifu.


Otrs,
kuru nespēj aizēnot nekas, ir cilvēki, kas bija ar mani kopā šajā procesā! Skolotāji, kuri savu priekšmetu ir spējīgi iemācīt pat lācim un tic tavām spējām vairāk nekā tu pats! Citi audzēkņi, kas koridoros mēdza sveicināt kā skolotāju, bet mācību procesā pieņēma kā vienaudzi. Daži iespiedušies atmiņā tik ļoti, ka būtu interesanti uzzināt, kurp dzīves līkloči viņus ir aizveduši. Manas ārējās prakses vadītājas - vēlreiz paldies! Un manas lieliskās kursa biedrenes - bez viņām process būtu bijis gaužām vienmuļš! Teju kā anekdote ir izveidojies mini stāsts par to, kāpēc gan man tajā augusta nedēļā bija jādodas uz iestājeksāmeniem? Tikai un vienīgi, lai sastaptu viņas! 

Neskatoties uz visu, esmu bezgala pateicīga, ka bija iespēja pieaugušā vecumā piepildīt pusaudzes gados līdz galam neapzinātu sapni!


1 komentārs:

Unknown teica...

Lieliski Laura. Apbrīnojama uzņēmība un mērķtiecība.