kas lēni nāk, tas labi nāk - tāds bija tas teiciens?

Kad manā ikdienas mājupceļa maršrutā viesošanās burdas salonā nozīmēja izkāpt pieturu ātrāk un paspēt tur vēl pirms slēgšanas, man acīs iekrita silta pavasara - aukstas vasaras mētelis. Piegrieztni izdevās nopirkt ar trešo piegājienu, jo piekrišana tam modelim tajā brīdī bija liela. Toties materiālu, no kāda to vēlos, gan iegādājos ar pirmo piegājienu un vēl pirms biju nomedījusi piegrieztni :D Tas nekas, ka oriģināls ir paredzēts no auduma, kuram nav nepieciešams apstrādāt malas. Mana izvēle krita uz plānu vilnas mēteļa audumu vai varam to arī saukt par biezu kostīma audumu.

 

Kad sāku šūt, pavasaris bija sācies, un līdz vasarai tika tik straujā tempā, ka varēju sevi mierināt, ka uzvilkšu arī aukstās vasaras dienās vai vakaros. Bet kas tev deva - mans pedantiskums piesmēja manus plānus un, netikusi galā ar kādu detaļu, novietoju savu sapni pusdarīto lietu kaudzītē. Līdz nākamai reizei, kad uznāks iedvesma! 

Ir! - sakrita visi apstākļi un atkal no aizmirstības izvilku viņu, lai pabeigtu iepriekšējo klupšanas akmeni un aizķertos aiz nākamā.... 

Šādā gliemeža tempā bija pagājusi vasara, rudens, ziema un jau nākamajam pavasarim vasara mina uz astes.... palikusi bija vien viena vīle - apšūt visas malas. Vai es jau reiz nerakstīju, ka mans šūšanas grafiks ir ļoti atkarīgs no noskaņojuma? Un tā pēdējā vīle tapa sašūta tikai rudens sākumā, kad laikapstākļi vairs nebija tādi, lai to uzvilktu ārā ejot, toties laikapstākļi birojā tajā brīdī bija īpaši atbilstoši šāda plāna mētelīša valkāšanai! Gandrīz divi gadi ir pagājuši kopš pirmās domas par šādu izstrādājumu un tagad tas laimīgs ir ieņēmis vietu skapī, lai pacietīgi sagaidītu pavasari!  

sajūtu pievienotā vērtība

Kad cilvēki man prasa, kādēļ nešuju vairumā nun nepiedalos kādā tirdziņā, tad man ir viena atbilde - man šujot patīk domāt par saņēmēju. Es ticu, ka labās domas, kas ieliktas darbiņa tapšanā, turpina savu darbu arī tad, kad darbs jau kā gatavs priekšmets kalpo saņēmējam.
Šoreiz stāsts atkal ir par lūgumu no cilvēka, kuram grūti atteikt. Pēc garākas sarunas vienojāmies, ka uzšūšu sedziņu, dāvanu ar kuru doties raudzībās. Virsū obligāti bija jābūt miega pelei.
Process pats par sevi kā vienmēr bija amizants - iedomājusies biju vienu, daudz vieglāku variantu, taču sākot darboties, sapratu, ka nevēlos taisīt kopiju kaut kam, kas man reiz ir tapis. Tādēļ es savā ierastajā manierē atkal sev sarežģiju dzīvi :D Vienkrāsainas otrās puses vietā izvēlējos šūt vienkāršāko no vienkāršākajiem tekstilmozaīkas variantiem.

                

Es nepazīstu dāvanas saņēmēju, bet doma par to, ka manis šūta sega tiks kādam mazam brīnumam, cēla mani spārnos un dāvana bija gatava teju vienas dienas laikā! Un ticu, ka segas miega pele sargā mazo brīnumu!

Kad uz adatām skatīties negribas....

.... bet nemiera gars iekšā sēd, tad Frīdas darbnīcā no dziļiem domu kambariem un radošā kāmja krājumiem tiek izvēlētas idejas un materiāli ar adatām nesaistītiem knibināmdarbiem! Šoreiz runa ir par dekupāžu. Jāatzīst, ka līdz izciliem dekupāžas tehnikas paraugdarbiem man ļoti, ļoti tāls ceļš ejams. Un vēl jātiek skaidrībā, vai maz būs pacietība to visu iegūt pašmācības ceļā!  Bet lai nu paliek plāni un domas brīžiem, kad stāstīt negribas itin neko....

Pavisam nesen mani atkal bija piemeklējis adatu apnikums, sauksim to šādi ;) Un piedevām bija piemetusies neapmierinātība ar esošo kārtību  iekš un ap savu laiku nokalpojušām kartona failu kārbām, savulaik iegādātām no IKEA. Turpat gadījās iepirkt finiera failu kārbu komplektu. Tā kā savā dzīvē vairāk kā bieži biju pārliecinājusies par to, ka nekas nav pastāvīgāks par pagaidām, zināju, ka nedrīkstu tās kārbas savā "plikajā"  paskatā palaist darbībā un tām ar steigu ir jāsarūpē nedaudz glaunāks izskats. Tika noorganizēts viens vakars ar lielisku filmu fonā un tika radīts pavisam vienkāršs salvešu dizains kārbām, kuras nu kalpos manās mājās!

 

 

Starp citu, šie nav vienīgie dekupāžas tehnikā apstrādātie priešmeti, kas kalpo adatu atkarībai! Tā kā manā mājā mīt viena ārkārtīgi amizanta, balti pūkaina būtne, kuru ļoti vilina manas diegu spoles, kamoli un fices, visādu izmēru adatas un nespēj nobiedēt šujmašīnas troksnis, es vienkārši nedrīkstu šos priekšmetus atstāt nepieskatītus, bet tie man ir jānoglabā drošās vietās.  Kopā līdz šim esmu radījusi 3 tādas. Zemāk esošās 2 kastītes tika radītas, lai pārceltos uz dzīvi citās mājās.

  

                                   

Šavukārt šī, klāta ar melnām salvešu mežģīnēm, jau vairākus gadus manās mājās pasargā adatas no blondās asistentes!

 

garšīgais vakars

Viss sākās ar nepieciešamību sarūpēt mazā dēla dārziņa tirdziņam kādu kārumu. Biju izdomājusi, ka cepšu cepumus, par kuriem rakstīju iepriekš, tomēr izvērtējot savu noguruma pakāpi, priekšroku devu variantam, ar kuru parasti nelielās - keksiņiem no gatava maisījuma. Šis process ar dēla palīdzību izrādijās tik viegls, ka nolēmu vēl parosīties virtuvē un pacensties kaut nedaudz samazināt trako pētersīļu daudzumu, kas brīvdienās atceļoja uz manām mājām.

 Un šajā mirklī nogurums jau bija pagaisis! Kā tur bija tajā teicienā? - Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt? Šī ir frāze par manu vakardienas noskaņojumu!
Doma par pētersīļu pesto man nelika mieru jau pagājušajā rudenī, jo šis garšaugs mūsu dārzā bija saaudzis ļoti labi. Tā kā šis garšaugs manam vīra kungam tīrā veidā lāgā neiet pie dūšas, izmantojot pirms kāda laika atrastu un reiz mājās jau pārbaudītu recepti, uzmeistaroju arī to.

Pirms kāda laika man ar vīru bija saruna par kopīgu darbošanos mājās. Abi secinājām, ka mums ir daudz omulīgāk tad, ja mājās esam abi. Vakardiena bija izdevusies tieši šī apstākļa dēļ. Kamēr es pinķerējos ar keksiņiem, viņš tīrīja ābolus ābolkūkai. Kad savus iesāktos darbus pabeidzu es, sākās viņa rosības laiks.
Rezultātā mēs visi tikām pie ārkārtīgi gardām brokastīm!

Jo kas gan ir ābolkūka bez vaniļas mērces!

Kad vakara plānos korekciju ievieš svarīgums...

....jeb - sporta zāle piekāpjas dabas resursu nodoklim 

Mani kolēģi un manai ģimene tuvi cilvēki ir labi informēti, ka lielais kārumu gatavotājs mūsmājās noteikti neesmu es. Reizēm tas ir labi, reizēm ne pārāk. Tas otrais varinats parasti ir situācijās, kad pašai gribas kādu jaunu našķi, bet atrodas miljons citu iemeslu, lai virtuvei netuvotos. Viens no tādiem iemesliem ir neveiklā sajūta virtuvē, kad kaut ko daru, bet vīra pieredzējušais skats lūr pār plecu. Nav jau galīgi bēdīgi ar manām prasmēm, bet līdz pilnībai ir tālu! Īpaši, ja runa ir par kārumiem un visādu jaunu recepšu izmēģināšanu.

Plāns par šīs recepes izmēģināšanu radās pirms pāris dienām, kad skatījos savu mobilo piezīmju grāmatiņu un uzdūros sen no kāda kolēģes no Kanādas saņemta gardēžu žurnāla nofočētai receptei. Un te, neplānoti un ar nelielu dusmu piegaršu par manu plānu izjaukšanu, uzradās man viens vakars virtuvē vienai. Bruņojusies ar visu nepieciešmo, miljons reizes pārlasot recepti un nomērot vajadzīgo produktu daudzumus, ķēru kaifu gatavojot kārumus. Un lūk, uz brīdi, kad mans pats lieliskākais ieradās, lielā ķēpa un krenķi jau bija aiz muguras un cepumi gatavojās uz cepeškrāsni.

Paldies dabas resursu nodoklim par uz pēcstundām atstāto vīru un patīkamu rosīšanos virtuvē!