Tā doma manī brieda jau no šī gada sagaidīšanas vai pat nedaudz pirms. Vēroju savus bērnus un manīju, ka mazais ir tāds kā nedaudz apvainojies un uz ņemšanos, kas saistīta ar lielajam ieplānoto piedzīvojumu - došanos uz Ameriku, reaģēja ar gandrīz nemanāmu, tomēr skaudību. Tajās retajās reizēs, kad uzķēru šo viņa sajūtu un runājāmies, vienojāmies, ka tajā nedēļas nogalē, kad brālis būs prom, kaut kur brauksim arī mēs.
Līdz mielēm izbaudījuši pārdzīvojumus ar dejotāja galveno ieroču - kāju - veselību nedēļu pirms kāpšanas lidmašīnā, pirmdienas rīts pēc Līgo svētkiem ritēja pēc plāna. Mazais brālis devās baudīt brīvlaiku brālēnu kompānijā, mēs, pieaugušie, pavadījuši ceļotāju, atgriezāmies katrs savā biroja ikdienā. Doma par došanos uz Tallinu nedēļas nogalē tika apskatīta ik pa brīdim, bet līdz pat sestdienas rītam, kad modāmies un gatavojāmies kāpšanai mašīnā, nebija sajūta, ka vispār kaut kur aizbrauksim. Ja ne hosteļa rezervācija ar nedraudzīgu noteikumu neierašanās gadījumam, mēs, pieaugušie, labprātāk būtu palikuši mājās.
Ar vienu nelielu līdzpaņemto lietu somu uz mums trijiem, skaidrību, kur pavadīsim nakti, un vienu vienīgu ideju, ko darīsim Tallinā, sestdienas rītā devāmies ceļā. Īsi pirms robežas, Salacgrīvā, izdomājām, ka noderētu arī kaut ko ēdamu un dzeramu līdzi paņemt :D Tālāk jau atliek vairs tikai braukt.
Tallinā ieradāmies pusdienlaikā. Navigatoram bijām devuši uzdevumu aizvest mūs līdz Resnajai Margaretai - nocietinājumu tornim un munīcijas glabātavai, kurā tagad saimnieko Tallinas jūras muzejs. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par muzeju, kurā bērni var pazust uz visu dienu, tādēļ, ieejot muzejā, ne uzreiz sapratu, ka tā daļa, kur var pazust uz ilgu laiku, atrodas citur. Ja jau bijām atnākuši, pirkām biļeti abām ekspozīcijām un iegrimām Resnajā Margaretā apkopoto vēstures liecību apskatē. Iepazinuši muzeja ekspozīciju un puika izmantojis iespēju ietērpties glābšanas vestē, neatsakāmies no iespējas uzkāpt uz torņa jumta.
Normālos laika apstākļos tur ir iespēja baudīt pilsētas ainavu, malkojot kādu noskaņojumam atbilstošu dzērienu. Mēs, satinušies ciešāk vasarai absolūti neraksturīgos apģērba gabalos, fiksi pārlaiduši skatienu pār pilsētas jumtu korēm, kāpām lejā, lai dotos apskatīt hidroplānu ostā iekārtoto muzeju. 15 minūšu pastaiga vēja brāzmu kompānijā,
selfijs ar ostu fonā un esam klāt.
Spriežot pēc apkārtnē novietoto autobusu un citādu spēkratu daudzuma, iekšā noteikti valda burzma, bet tādu sastopam tikai pie kases, kur mums jāsamaina Resnajā Margaretā pirktās biļetes.
Uzkāpjot 2.stāvā uz ekspozīcijas sākumu, paliekam bez valodas - tik lielā ēkā laikam nav gadījies būt! Varbūt pārspīlēšu, bet Rīgas centrāltirgus paviljoni šķita gaužām maziņi. Pārvarējuši pirmo sajūsmu, iegrimām ekspozīcijas izpētē. Mazais ceļotājs tik pa brītiņam vilka tālāk - nav tas vecums, kad muzejos ar kāri tver katru vārdu eksponāta aprakstā. Ir grūti vārdos ietērpt muzejā redzēto - garlaicīgi nebija ne mirkli! Bet tur, kur sākās iespējas visu izmēģināt paša spēkiem, gaidīt nācās mums, pieaugušajiem!
Ir būts jau vairākos Igaunijas muzejos, kur, ja ne ar lepnumu, tad ar cieņu pret pietiekami ilgu vēstures posmu, tiek eksponēts padomju savienības laikā radītais un izmantotais. Rīgā esam apmeklējuši lielu daudzumu muzeju, ir būts arī šur tur ārpus pilsētas, tomēr pie mums man vienmēr ir bijusi sajūta, ka šo vēstures posmu cenšamies no apziņas izslēgt. Labojiet, ja kļūdos un kaut kur arī pie mums ir pārstāvēta plaša 50 vēstures gadu liecinieku ekspozīcija. Motormuzejs Rīgā un Bauskā neskaitās - tur ir būts un tur viss ir kārtībā! Šajā muzejā tie bija dažādi kara tehnikas šaujamie. Puikam bija iespēja uz savas ādas pārbaudīt jaunā un vecā kombināciju - ar vecu ieroci šaut uz liela ekrāna lidojošus helihopterus. Šķita, ka šīs izklaides dēļ vien pasākums bija izdevies!
Tomēr tas vēl nebija muzeja galvenais eksponāts! Mūs gaidīja zemūdene! Atmiņa man briesmīga, tādēļ detaļās par Lembit vēsturi neieslīgšu. Bet rinda, lai uzkāptu uz tās klāja, jau šķita tīrais sīkums. Apziņa, ka varēsi tikt ārā, kad vien vēlēsies, ļāva nedomāt par šaurību un spocīgo sajūtu kāda varētu rasties, atrodoties šādos apstākļos bez dienas gaismas un vēl pie tam n metrus zem ūdens. Informācijas kastēs noklausāmie teksti sniedza lielisku ieskatu apkalpes ikdienā! Skaidrs tapa viens - ilgāk kā šādā vizītē, tur atrasties negribētu!
Mums palaimējās auto novietot tā, ka ieplānotie apskates objekti ir sasniedzami pastaigājoties. Apskatījuši visu, ko bijām plānojuši, sākām domāt, ka gribētos kaut ko vēl. Ceļvežus un piedzīvotā aprakstus lasījuši nebijām, līdz ar to neko vairāk par šopingu nākamajai dienai nemaz nebijām ieplānojuši. Bet, staigājot šurpu turpu no mašīnas uz muzeju un atpakaļ, pamanījām pavisam necilu reklāmas stendu ar norādi, ka tepat aiz stūra ir enerģētikas muzejs! Bijām tā noguruši, ka vienīgā vēlme tam vakaram vairs bija pēc vakariņu putras un gultas, kur izstiept kājas. Veikuši nelielu izpēti, nolēmām, ka vēl viens muzejs Tallinā svētdienas rītā ir labāks piedāvājums, kā pārbrauciens uz Tartu, kur jau iepazītā AHHAA muzeja apmeklējums draudētu ar nepiedodami vēlu atgriešanos mājās. Bez īpašām ilūzijām, bruņojušies vien ar zinātkāri, ierodoties muzejā, tiekam patīkami pārsteigti - darbiniece, uzzinājusi, no kurienes esam atbraukuši, mūs uzrunā latviski! Arī vēlāk, pirms zibens un statiskās elektrības izdarību paraugdemonstrējumiem, viņa par to, kas notiks, brīvi pastāsta 4 valodās! Vecās spēkstacijas pagrabstāvā iekārtota interaktīva ekspozīcija, piedāvājot iepazīt fiziku bērniem saistošā veidā. Savukārt otrs stāvs veltīts ēkas vēsturiskajai funkcijai - elektrības ražošanai. Un kur nu bez eksperimentiem - piedzīvojam zibeni pāris metru attālumā un statiskās elektrības veidotas frizūras! Un atkal jau izklausīšos pēc vecas plates - tas bija ļoti interesanti!
Iepriekšējā dienā iegādātā autostāvvietas biļete 24 stundām tuvojas beigām un arī mēs sajūtam ilgas pēc mājām. Sarūpējam pusdienas un patīkama noguruma pavadīti, dodamies mājās.
2 muzeji 2 dienās - emocijas iegūtas pārpārēm, bet sajūta, ka esam aizskrējuši uz Tallinu nopirkt sērkociņus :) Un mazais šķelmis rādīja krējumu paēduša runča seju - abi vecāki viņam vienam!
P.S. Kopš brīža, kad mani, mazu meiteni, reiz aizveda uz baletu Gulbju ezers, man vienmēr ir ļoti, ļoti gribējies sīki un smalki izpētīt balerīnu "pačkas". Enerģētikas muzejā savu sapni piepildīju - palīdu zem balerīnas kleitas :D
